
Vecpiebalgas muzeju apvienības “Orisāre” muzejniekiem ziema nebūt nav klusā sezona.
Tiek digitalizēts visu trīs muzeju krājums nacionālajam muzeju kopkatalogam. “Nākotnes mērķis – katalogā ikviens var redzēt, piemēram, kāds izskatās K. Skalbes mētelis un ka tas redzams “Saulrietos”. Priekšmetu skaits ir ļoti liels, darba vēl daudz,” stāsta muzeju apvienības vadītāja Līva Grudule un piebilst, ka šī darba veikšanai apvienība saņēmusi trīs datorus, ir internets, fotoaparāts. Krājuma saglabāšanai tas ir būtisks darbs, viss būs nofotografēts, noskenēts un turpmāk, ja ko vajadzēs apskatīt, lieku reizi vērtīgie priekšmeti, rokraksti nebūs jāņem rokās, jāapgaismo.
Protams, muzejnieki spriež, raksta projektus darbiem vasarā. Cik varēs īstenot, neviens pateikt nevar.
Pašvaldība muzejniekiem algas samazinājusi par 47, 4 procentiem. Trim muzejiem palikusi apkopēja uz pusslodzi, bija trīs.
“Visi ir muzeju speciālisti, katrs savā jomā, neviens nav piesaistīts tikai vienam muzejam. Lai pastāvētu apvienība, citādāk rīkoties nevaram,” stāsta Līva Grudule. Pagasta padomes priekšsēdētājs Aldis Glāzers atzīst, ka samazināts arī kultūras nama budžets. ”Tāds ir pašvaldības budžets. Neesam trekni dzīvojuši, un nav ko samazināt,” uzsver Aldis Glāzers un pastāsta, ka kādam Finanšu ministrijas ierēdnim rādījis pašvaldības darbinieku algu sarakstu un jautājis, kam samazināt. Viņš brīnījies, ka var būt tik mazas algas un jādara tik daudz. Ierēdnis vien piebildis, ka laukos jau visiem ir saimniecības un gan izdzīvos.
“Ja pašvaldībām būs vēl mazāk naudas, tad risinājumu neredzam,” saka pašvaldības vadītājs. Tāpat atzīst muzeju apvienības vadītāja. Pērn no valsts atbalsta programmas apvienība saņēma 14 tūkstošus latu, šogad solīti deviņi tūkstoši. Gandrīz 12 tūkstoši paredzēti no rajona padomes, pērn bija par 20 procentiem vairāk. Vēl, protams, nav zināms, vai vecpiebaldzēni saņems solīto, jo valsts budžets tiek samazināts. “Ja Latvijā būtu bads, tad es pirmā aizslēgtu muzejus. Situācija nav tik dramatiska. Iedodiet apvienībai tos 700 latus mēnesī, kurus viena ministrija tērē auto īrei, un mēs dzīvosim zaļi. Tas samērs ir negodīgs. Mēs neesam kaktu muzejs, kurā kāds interesents izstādījis savu taureņu kolekciju. Kārļa Skalbes, brāļu Kaudzīšu, Antona Austriņa memoriālie ir Latvijas nacionālas nozīmes muzeji,” domās dalās Līva Grudule. Muzejnieki atzīst, ka nav godīgi pretstatīt, ka muzejnieks saņem tādu algu, skolotājs – tādu. Pretstats rodas, ja pavērtē
ministrijām atvēlēto naudu tēriņiem un citiem, kuri atrodas tālāk.
“Bez naudas, ko pēdējos gados esam saņēmuši no Kultūras ministrijas, mēs būtu vien eksistējuši. Ar šo finansējumu no muzejiem, kas cīnās, kā var, kļuvām par mūsdienīgām kultūras iestādēm,” pārliecināta Līva Grudule. Šajos gados iekārtota prasībām atbilstoša krātuve, kas, tiesa gan, jau ir par šauru, jo krājums papildinās, kā arī divas darba telpas muzejniekiem. Ar lepnumu galvenā krājuma glabātāja Maruta Cīrule stāsta, ka nesen dāvinājumā saņēmuši Indriķa Zeberiņa gleznu “Antons Austriņš iebrauc “Saulrietu” pagalmā”. Te glabājas arī dāvinātās Jūlija Jēgera gleznas. “Daudzi kolēģi atzinuši, ja viņiem krājumā būtu puse no tās bagātības, kas mums, viņi būtu lepni,” piebilst Maruta Cīrule.
“Orisāre” ir akreditēta. Tas nozīmē, ka muzeju darbs atbilst valsts noteiktajām pamatprasībām. Pēdējos gados ar Vecpiebalgas muzejnieku viedokli rēķinās kolēģi Latvijā. Vasarā viņiem uzticēts rīkot Latvijas memoriālo muzeju darbinieku nometni.
“Strādājam, plānojam un nezinām, kā būs. Vasarā pašiem būs jāappļauj apkārtne. Bet vai būs nauda degvielai? Diemžēl šādā neziņas gaisotnē domājam, kā atzīmēt Kārļa Skalbes 130. dzimšanas dienu, Antona Austriņa – 125., Reiņa Kaudzītes – 170., un “Mērnieku laiki” iznāca pirms 130 gadiem,” domās dalās Līva Grudule, bet izglītojošā darba speciāliste Ilona Muižniece uzsver, ka muzejnieki vienmēr bijuši taupīgi. Tieši tagad, kad cilvēki ir tik nomākti, īpaši vajadzīgs kāds dvēselisks pasākums.
Maruta Cīrule citē Aspaziju, kura tādus kā muzejnieki nosaukusi – pārdzīvojušies ideālisti. “Par muzejiem aizvien ir ļoti savdabīgi priekšstati. Tie pastāv. Vai mirušajiem rakstniekiem ar pieminekli kapsētā nepietiek? Patiesi, viņiem muzeji nav vajadzīgi. Mums nepieciešamas tās domas, ko viņi atstājuši, tās kultūras vērtības, garīgais uzmundrinājums,” saka Maruta Cīrule. Var piebilst, ka brāļi Kaudzītes un K. Skalbe ir ierakstīti Latvijas Kultūras kanonā.
“Šis ir laiks, kad mainās mūsu ikdienas darbs. Vairāk būs jāvelta saimnieciskiem, ne muzeja darbiem. Izdarāms ir viss. Vai mēs fiziski strādāt nemākam? “ saka Līva Grudule un piebilst: “Žēl, ka izveidotā apvienības darba struktūra, kas sevi attaisnojusi, atkal tiek izjaukta.” Muzejniekus māc neziņa, vai tad, kad laiki atkal mainīsies, viņiem vēlreiz nebūs jāsāk viss no gala un jāpierāda, ka muzejiem vajadzīgs tas, ko tagad noņem.
Muzejnieki sarunā vairākkārt piemin “Kaķīša dzirnavas” – Melderi, Melno Runci, Kaķīti, kurš nebūt nebija pamuļķis, prata izdzīvot. Arī pajautā, vai Latvijas 90 gadu jubilejas svinībās un runās kādā novadā, pagastā iztika bez Kārļa Skalbes atziņām.
Komentāri