Otrdiena, 30. septembris
Vārda dienas: Miķelis, Mikus, Miks, Mihails, Jumis

Nav vairs melleņu un rubeņu

Druva

Valentīna Pudogina Meijermuižā dzīvo no 1951.gada. No tās ēkas, kurā bija dzīvoklis, palikuši vien pamati.

“Toreiz te izskatījās pavisam citādāk. Bija veca, gara ēka, kurai pa vidu garš gaitenis. Tepat bija govju ferma, skābbarības māja, kuru vēlāk izmantoja kā pagrabu un garāžu. Tad vēl kalte, noliktava,” atmiņās kavējas Valentīna.

1971.gadā uzcelta, kā tagad teiktu, rindu māja “Meijermuiža 2”. Tur arī ierādīts dzīvoklis Valentīnai. Visu mūžu viņa strādājusi apkaimē – gan atpūtas namā ”Cīrulīši” par pavāri un oficianti, gan palīgsaimniecībā par slaucēju, gan meža kombinātā.

“Te vienmēr visi dzīvojuši draudzīgi, bijuši krievi, lietuvieši, baltkrievi,” stāsta Valentīna un piebilst, ka pēdējos gados gan kaimiņi pamainījušies.

Valentīnai Meijermuižā patīk. Pie mājas mazs dārziņš, kur zied puķes. “Pavasarī atveru logu, putni dzied. Vizbulītes, maijpuķītes tepat mežiņā. Rudeņos tālu nav jāiet bekas meklēt,” par tuvējo apkārtni stāsta Valentīna un piebilst, ka par šādu dzīvesvietu daudzi var tikai sapņot. Līdz Gaujai vien kilometrs ejams. “Par tiem kokiem, ko izzāģēja, ierīkojot slēpošanas trases, gan žēl. Tur bija labas melleņu un brūkleņu vietas, stirnas, zaķus varēja satikt, arī irbes un rubeņus,” nu jau atceroties aizgājušos laikus, stāsta Valentīna un klusi nosaka, ka varbūt daba atmaksā pāridarītājiem un tāpēc nav ziemas.

Kādreiz atpūtas namam te bijis četrus hektārus liels ābeļdārzs. Sāka celt mājas, vairs palikušas tikai dažas ābelītes.

Meijermuižas lielākā bagātība un svētība ir tās ozoli. Pirms dažiem gadiem nozāģēta veca lapegle, un Valentīna saskaitījusi 350 gadskārtas. Ozoli noteikti ir vecāki. “Ja sāp galva, slikts garastāvoklis, vajag pieiet, atspiesties pret stipro stumbru un veselība atgriežas,” pārliecināta meijermuižniece Valentīna Pudogina.

Pilsēta gadu desmitos aizvien straujāk tuvojusies Meijermuižai. Apkaime kļuvusi apdzīvotāka, te ienākusi uzņēmējdarbība. Vieni no tās gūst, citi bēdājas. Žēl, ka attālinās daba, zūd miers un klusums. Bet tādas ir nodevas mūsdienu dzīvei.

Tomēr joprojām Gaujas gravās ir vietas lazdu audzēm, kas jau izritinājušas spurdzes, un ievām, kas pēc pāris mēnešiem ziedēs kupenu kupenām.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ieriķu kopienai "kājas aug" bibliotēkā

03:00, 12. Sep, 2025

Ieriķu bibliotēka ir uzskatāma par vietu, kur sāka izveidoties kopienas aktīvo iedzīvotāju grupas iedīglis. Par […]

Tēva dienas ieskaņā dodas pārgājienā

03:00, 11. Sep, 2025
2

Tēva dienu atzīmēsim šo svētdien, 14. septembrī, bet jau aizvadītajā svētdienā ģimenes bija aicinātas uz […]

Iepazīst sociālajā jomā paveikto un nepieciešamo

03:00, 10. Sep, 2025
1

Tiekoties ar labklājības ministru Reini Uzulnieku, Cēsu novada sociālajā jomā iesaistītie apliecināja, ka iedzīvotājiem ir […]

Renovētajā ēkā top mūsdienīgs bērnudārzs

03:00, 9. Sep, 2025

Skaistu atdzimšanu piedzīvo 1882. gadā celtā ēka Cēsīs, Dārtas ielā 1. Tajā pēc rudens brīvlaika […]

Katru vasaru kāds stūrītis krāšņāks

03:00, 8. Sep, 2025
1

Turpinot tradīciju, arī šovasar augustā notika Vecpiebalgas apvienības pārvaldes konkurss “Sakoptākā sēta”. Vērtēšanas komisija – […]

Stāsts nav par skolas solu, bet vērtībām

03:00, 7. Sep, 2025
6

Šovasar par Ungurmuižu rakstīts vairākkārt. Ne kā arhitektūras pērli, kuru skatīt brauc Latvijas iedzīvotāji un […]

Tautas balss

Sludinājumi