“Vasarā bijām ekskursijā uz Siguldu. Un priecājamies. Mēs neplānojam tādas lielas lietas un nedomājam, kā dzīve mainīsies šogad vai nākamajā gadā. Mēs zinām, kādi ienākumi ir mēnesī, un tos arī sadalām. Lielākā daļa aiziet ēšanai, maksājam arī aizņēmumu,” sacīja Zita Volmane, kura audzina divus pašas un divus audžubērnus. Zita strādā par nakts auklīti sociālās aprūpes iestādē “Riekšaviņa”, vīrs Sandis – kokapstrādes uzņēmumā. Abi uzskata, ka ikdienas vajadzībām naudas pietiek, bet neko ietaupīt neesot iespējams, lai padarītu kādu lielāku darbu pie mājas, nauda jāaizņemas.
“Visvairāk vajag mājas uzturēšanai, remontam. Paņemam kredītu, ieliekam naudu vienā istabā, tad atdodam un ņemam nākamo, lai remontus turpinātu,” sacīja Sandis Volmanis, bet Zita sprieda, ka labi vismaz tamdēļ, ka bērnu vajadzībām, arī ēšanas dēļ vēl nenākas knapināties.
“Es arī visu laiku domāju un domāju par naudu. Vai tas ir normāli, ka pats nevari vajadzīgo atļauties, esi parādā un eksistē? Es pat nezinu, ko sev gribētu, jo vienmēr jau ir tā, ka vajadzību ir vairāk nekā iespēju. No otras puses, ja būtu lieta, ko gribētu, tad gan jau pie tās mēs tiktu. Man vienmēr ir šķitis, ka mēs, ģimene, varam ļoti daudz. Kad man prasa, kāpēc pieņēmām audžubērnus, tad vienmēr atbildu – šķita, ka rūpju par maz, ka varu vēl šiem bērniem palīdzēt,” noteica Zita, bet piebilda, ka arī šogad ģimene vairāk paļausies tikai uz pašu spēkiem, jo nav ticības, ka valstī iedzīvotāju labklājība varētu sekmēties. Volmaņi kādreiz vakara sarunās sprieduši, ka arī viņi varētu doties darbā uz Īriju vai Angliju, lai, iespējams, ātrāk atrisinātu finansiālās vajadzības, bet Zita un Sandis ir vienisprātis, ka tad prom no Latvijas jādodas kopā ar bērniem. Dzīvošana šķirti viņiem šķiet par daudz augsta cena materiālo problēmu risināšanai.
Komentāri