Aizvadītajā sestdienā no pusdienlaika līdz vēlai naktij Vecpiebalgā miera nebija. Visi muzeji vaļā, katrā kas interesants, kā nosēdēsi mājās.
Brīvdabas muzeja filiālē “Vēveros” jau pusdienlaikā skanēja folkloras kopu dziedātās dziesmas, uz ugunskura vārījās tēja un dārzeņu sautējums, mazi un lieli pamēģināja jāt ar zirgu, ar kociņu sapīt pīnīti, iet rotaļās. Liela bija interese par maizes cepšanu īstā lauku mājas krāsnī.
“Pirms kādām kāzām vedēji atbrauca, gribot jauno pāri atvest, lai liekot kaut ko padarīt, kaut zeķes lāpīt. Tā radās doma cept maizi. Paprasīju padomu zinātājiem, un tā arī sākās,” stāsta muzeja darbinieks Raitis Gosiņš un uzsver, ka sestdien viņam palīgos nākušas Tekla Mūrniece un Broņislava Klepere. Abas sievas arī rādīja, kā vērpj, ko, izrādījās, daudzi nemaz dzīvē nebija redzējuši. Todien Raitis bija uzņēmies arī īstas piebaldzēnu zupas vārīšanu…
“Vēveros” nebija cilvēku burzmas, daļa brauca šurp, citi mājup. Lielākoties ģimenes. Plašajā pagalmā un apkārtnē katrs varēja atrast kādu interesantu nodarbi vai vienkārši pastaigāties. Urtānu ģimene bija ieradusies no Jēkabpils. Pa ceļam jau pabijuši Blaumaņa “Brakos” un Jurjānu “Menģeļos”, tālāk viņi mēroja ceļu uz Siguldu. Viņi atzina, ka te vieta skaista, interesanta. Tā kā brauca pirmoreiz, pamaldījušies, norāžu zīmju varētu būt vairāk.
Līdz vēlai pēcpusdienai latviskajā sētā valdīja rosība. Bet tad pamazām apmeklētāji sāka plūst uz “Kaikašiem”, “Kalna Kaibēniem” un “Saulrietiem”. Daļecku ģimene no Veselavas, pabijusi “Vēveru” gaisotnē, ieradās “Kalna Kaibēnos”. “Kādreiz strādāju Kaudzīšu skolā. Šī vieta saistās ar atmiņām. Regulāri gājām uz pirtiņu. Gadus divdesmit nebiju “Kalna Kaibēnos” . Tāpat kā dzīvē, arī te daudz kas mainījies,” domās dalījās Agita un piebilda, ka nodegušajai skolai bieži braukusi garām, nevarējusi piestāt. Kamēr muzeja mājā muzejnieks Aivars Ošiņš katru, kurš gribēja, mācīja rakstīt ar spalvu, bijušajā rentnieku mājā notika valsts pētījumu programmas “Letonika” projekta „Kultūra un vara” izbraukuma konference “Piebalgas teksts un jaunākā latviešu literatūra. “Mērnieku laikiem” – 130”.” Līdz vēlam vakaram latviešu literatūras pētnieki gan vētīja pērnā gada latviešu dzejnieku, rakstnieku un dramaturgu paveikto, gan ikvienu vēlreiz mudināja padomāt par “Mērnieku laikiem.” Interesentu gan bija maz, bet tas saprotams, jo zinātnieki nerunāja par sadzīves vai populārām lietām. “ Piebalga ir viens no tekstiem bagātākajiem novadiem. Un aizsākums ir “Mērnieku laiki”,” “Druvai” atzina profesore Ausma Cimdiņa, bet profesors Ojārs Lāms uzsvēra, ka brāļi Kaudzītes savā romānā spējuši dziļi ieskatīties latvieša dvēselē. Viņiem izdevies panorāmiski atklāt Piebalgu, notikumus. “Pārmaiņu laikus piedzīvojam atkal un atkal, tad arī vislabāk parādās cilvēku labās un sliktās īpašības. Vai šodien nevar sastapt tādas dabas cilvēkus kā “Mērnieku laiku” varoņi?” domās dalījās Ojārs Lāms un piebilda, ka latviešu literatūrā nav otra tāda romāna, kas cauri gadu desmitiem būtu tik mūsdienīgs.
Antona Austriņa muzejs “Kalna Kaikašos” nav latviešu literatūras cienītāju daudz apmeklēts. Sestdien par interesentu trūkumu sūdzēties nudien nevarēja. “Saulrietos” ievziedu klusā romantika tika pārrauta jau pusdienlaikā. Uz muzeju brauca ģimenes, arī jauniešu kompānijas.
Etnogrāfiskā Brīvdabas muzeja speciālisti, pabijuši
filiālē “Vēveros”, gandarīti par kolēģu pasākumu, apmeklēja arī “Saulrietus”. Anita Purgale 70.gadu vidū vasarās mēnesi te dzīvojusi. “Mamma bija māksliniece, Mākslinieku savienības biedri vasarās varēja pa mēnesim dzīvot un strādāt “Saulrietos”, Zvārtavā vai Murjāņos. Mamma gleznoja Piebalgas pakalnus, miglainos rītus, palīdzēju viņai nest molbertu, staigājām pa Vecpiebalgu,” atcerējās Anita un piebilda, ka tolaik bijusi pirmo ballīšu vecumā. Ar Skalbes Margrietu, kura dzīvojusi kaimiņos, gājušas uz kultūras namu. “Grieta teica, ka tas esot tepat, izrādījās – jāiet trīs kilometri. Tas bija īpašs laiks. Tagad daudz kas mainījies. Toreiz Alaukstu no balkona nevarēja redzēt,” atmiņās kavējās rīdziniece.
Bet ap pusnakti “Saulrietos” cilvēku bija ka biezs. Katrs atrada nodarbošanos. Apvienības muzejos Muzeju naktī pabija ap 500 apmeklētāju. Apvienības vadītāja Līva Grudule uzsvēra, ka ar katru gadu pasākums iet plašumā. Pirms četriem gadiem, kad vecpiebaldzēni pirmoreiz piedalījās Muzeju naktī, “Saulrietus” apmeklēja vien 30 interesenti. Šogad pirmoreiz atvērti bija visi trīs muzeji, agrākos gados tikai “Saulrieti” vai “Kalna Kaibēni”.
“Vienbrīd jau šķita, ka “Saulrietos” cilvēku par daudz. Ja interese būs vēl lielāka, jādomā, kā visus nodarbināt. Viņi ir gatavi piedalīties, grib redzēt, uzzināt un pabūt noslēpumainā vidē,” domās dalījās Līva Grudule un piebilda, ka naktī taču viss izskatās citādāk un vecā lauku mājā ir kas mītisks, tas arī piesaista.
“Vēveru” vadītājs Edgars Žīgurs “Druvai’ atzina, ka diemžēl tumsā te nav ko darīt, taču citus gadus pasākums varētu būt līdz krēslai. Tad gan var izbaudīt lauku romantiku.
Lai gan apkārt runā vien par krīzi, Vecpiebalgas muzeju vadītāji par šo sezonu domā optimistiski. “Šķiet, nebūs tukšā sezona. Tikai nedēļu muzeji ir atvērti, jau bijušas vairākas lielās grupas. Pērn šajā laikā neviens neinteresējās. Tagad jau pieteikušies arī uz pasākumu pēc divām nedēļām,” domās dalījās Līva Grudule. Viņai piekrīt Edgars Žīgurs, uzsverot, ka vairākas franču grupas pieteikušās, interesējušies kāzinieki. “Skolēnu gan pēdējos gados bijis daudz mazāk, varbūt nebrauks tik tālu,” atzina Edgars un piebilda, ka diemžēl, lai kā arī daudzus interesētu Vecpiebalga, šķērslis izrādās šaurie un putekļainie ceļi. Zviedru grupa atteikta, jo lielais autobuss nespēj izgrozīties.
“Esam guvuši dopingu! Jāstrādā,” uzsvēra Līva Grudule.
Komentāri