Interese par semināru “Upeņu audzēšanas efektivitātes paaugstināšana integrētās un bioloģiskās saimniecībās”, bija tika liela, ka organizatoriem nācās meklēt papildu krēslus, lai klausītājiem nebūtu jāstāv kājās. Semināru Priekuļos rīkoja Latvijas Lauku konsultāciju centra (LLKC) Cēsu nodaļa sadarbībā ar SIA “Krogzeme” attīstības vadītāju Andri Krogzemu un centra Augkopības nodaļas vecāko speciālistu dārzkopībā Māri Narvilu. Dalībnieki ieguva vērtīgu informāciju par upeņu audzēšanas agrotehniku un komercdārzu ierīkošanu. Aplūkoja upeņu audzēšanas perspektīvas, tirgus situāciju, noietu un nākotnes tendences. Taču par vienu no vērtīgākajiem šā pasākuma ieguvumiem dalībnieki novērtēja iespēju tikties. “Apmainīties pieredzē un ar kontaktiem ir svarīgi īpaši tiem, kuri nezina, ko un kā pareizi darīt, vai vispār nav priekšstata, ar ko lai sāk,” teic semināra dalībnieks Andris Dzelme.
A. Krogzems, kurš vada upeņu komercdārzu Limbažu pusē, uzskata, ka upeņu audzēšana ir perspektīva, un saka, ka pēdējos gados parādās jauni upeņu dārzi, bet tie vēl nav tikuši līdz ražai. “Vidzemes pusē pagaidām gan lielu komercdārzu nav, bet interesentu par šādu uzņēmējdarbību ir daudz, to var redzēt pēc stādu pieprasījuma un semināru apmeklējuma,” atklāj A. Krogzems.
Saimniecība “Krogzeme” pagājušajā gadā saražoja 300 tūkstošus upeņu stādu, šogad jau rezervēti apmēram 180 000 tūkstoši, un rezervācija vēl turpinās. Tas apliecina, ka komercdārzu platības Latvijā ik gadu paplašinās. A. Krogzems pārliecināts, ka upeņu audzēšana ir bizness, kas sniedz daudz prieka, gandarījuma un augstus ienākumus. “Upeņu audzēšana ir samērā viegla, turklāt tā ir daudz ienesīgāka par graudu audzēšanu un prasa mazākas investīcijas. Tā sāk atpelnīties jau no pieciem hektāriem, bet 20 – 30 ha komercdārzs ir optimāla platība vienam novākšanas kombainam,” tā A. Krogzems, piebilstot, ka izdevumi viena hektāra ierīkošanai un kopšanai, ierēķinot darbinieku algu, vidēji ir 600 eiro, bet ieņēmumi apmēram 4000 eiro.
Tiesa gan, pie ogu realizācijas jāpiestrādā, pircēji paši nevienu nemeklē. A.Krogzems paskaidro: “Iekšējais tirgus ir mazs – daži desmiti noņēmēju ar nelieliem apjomiem gadā. Tie svārstās no tonnas līdz 20 tonnām. Kopumā Latvija varbūt patērē kādas 100 tonnas gadā. Protams, arī tie ir pircēji, tomēr pamatā komercdārziem jāorientējas uz eksportu. Tad liela nozīme ir apjomam. Lai to nodrošinātu, Latvijas audzētājiem jāliek savas ražas kopā.”
A.Krogzems skaidro, ka Rietumeiropā pašlaik ir augošs pieprasījums bioloģiskajai pārtikai, tai skaitā ogām. Arī vidējā termiņā tiek prognozēta pieauguma saglabāšanās. “Bet, ja runājam par integrēti audzētām upeņogām, tad te jāsaka, ka pasaules tirgus stagnē. To ietekmē Krievijas embargo, jo Krievija bija galvenais noieta tirgus Latvijā, Lietuvā un daļēji arī Polijā integrēti audzētajām upenēm.” A.Krogzems neslēpj ambīcijas un saka, ka vēlas, lai nākotnē pasaules tirgos Latviju pazīst kā bioloģiski audzētu ogu, augļu un dārzeņu ražotājvalsti.
Viņš arī novērojis, ka interesenti iedalās divās grupās: “Vieni ir pilsētnieki, kuri strādā algotu darbu un kuriem pieder 10 – 30 hektāri lauksaimniecības zemes. Viņi upeņu komercdārzu ierīko kā papildu biznesu. Otri ir zemnieki, kas vēlas diversificēt saimniecības ieņēmumus un riskus. Jāsaka, ka upeņu audzēšana ir īpaši izdevīga tiem, kuri nodarbojas ar bioloģisko lopkopību, jo viņiem ir pieejami kūtsmēsli. Šis aspekts ievērojami samazina bioloģisko upeņu audzēšanas izmaksas. Upenes lauksaimniekiem varētu būt labs veids, kā dažādot ienākumu avotus, īpaši gados, kad kādā nozarē iestājas krīzes situācija, kā tas nesen bija ar pienu.”
Tomēr redzam, ka ir arī saimnieki, kas nožēlo pāreju uz bioloģisko saimniecību. Viņi sūkstās, ka birokrātiskais slogs esot nepanesams. Pie papīru kalniem nākoties pavadīt garas stundas, turklāt institūcijām, kurām vajadzētu palīdzēt zemniekiem attīstīties un sasniegt labākus rezultātus, esot represīvs raksturs un tās darbojas kā uzraugs, kas alkst “piekasīties” pie sīkumiem. A. Krogzems gan te saskata citu problēmu: “Visbiežāk nākas vilties tiem, kas domā, ka, pārejot uz bioloģisko saimniekošanu, viņi varēs neko nedarīt. Tad izgāšanās tiešām garantēta. Kas attiecas uz birokrātisko slogu – es neteiktu, ka, strādājot integrēti, kaut kas īpaši atšķirtos – tāpat ir dokumenti, jāraksta lauku vēsture un jāatskaitās.”
Daudzus, kas vēlas audzēt upenes, piesardzīgus dara atmiņas par pirmo ogu audzēšanas vilni deviņdesmitajos gados, kad aicināja audzēt cidonijas, aronijas un upenes. Kuriem bija zeme, sastādīja hektārus ar ogu krūmiem, taču viss izputēja, entuziasms noplaka un projekts izgāzās. Vaicājām A. Krogzemam, kāpēc lai šoreiz upeņu komercaudzēšana izdotos? Viņaprāt, situācija ir krasi atšķirīga: “Kopš 90. gadiem tirgus, tehnoloģijas, mārketings un kompetences ir būtiski mainījušās. Uzņēmēji ir ieguvuši gan atbilstošu izglītību, gan pieredzi. Pirmā milzīgā atšķirība ir bioloģiskās pārtikas augošais pieprasījums pasaulē. Tāpat arī mārketinga instrumenti un iespējas ir milzīgas. Padomājiet, vai toreiz vispār bija mārketings! Tolaik neviens pat lāgā nesaprata, ko nozīmē uzņēmējdarbība, kur nu vēl mārketings. Mēs nostājāmies pretī Rietumeiropai, kurai mārketinga instrumenti bija izstrādāti paaudžu paaudzēs. Tolaik nevarēja tā vienkārši iekāpt lidmašīnā un aizbraukt uz ārzemēm dibināt biznesa kontaktus, arī internets tikko parādījās. Šobrīd tas viss ir mainījies. No mārketinga viedokļa ir pilnīgi cita tirgus situācija un citas iespējas.
Man ir pārliecība, ka liela daļa saimnieku deviņdesmitajos gados stādīja jebko, rēķinoties tikai ar piesolīto atbalstu, viņus neinteresēja raža, darbs vai peļņa ilgtermiņā. Par pliku atbalstu varēja labi padzīvot, kādēļ vēl ogas vākt! Tagad ir cita situācija.
Upeņu audzēšanā ir viens labs apstāklis – nav jābaidās no konkurences, ja orientējas uz ārvalstu tirgiem. Protams, tie, kas saredz tikai Latviju kā noieta tirgu, joprojām dzīvo bailēs un citus upeņu audzētājus uzskata par konkurentiem. Mēs strādājam eksportam un esam priecīgi par katru saimniecību, kas varēs papildināt iztrūkstošo ogu apjomu, lai noslēgtu labu eksporta līgumu,” sarunu pabeidz SIA “Krogzeme” attīstības vadītājs.
Komentāri