Eseja iesniegta Latvijas skolēnu domrakstu konkursā, ko rīko Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzija
Reiz pieķēru sevi domājot, vai mūsdienās ģimene nozīmē to pašu, ko agrāk? Mēs esam tik dažādi ar savām domām, vērtībām un viedokļiem. Katram sava nākotne rādās citādās krāsās – kādam gaišās, bet citam tumšās. Tomēr ir kaut kas, ko zinu noteikti. Cilvēks nevar dzīvot bez ģimenes. Katrs no mums meklē laimi, bet pa īstam tā meklējama patiesā mīlestībā un izpratnē – ģimenē.
Šobrīd sabiedrībā daudz runā par dzīvi bez ģimenes. Mani interesē cilvēki, kuri var būt vieni, nebaidoties no vientulības. Varbūt izklausās savādi, tomēr būt vienam nenozīmē būt vientuļam. Nesen lasīju, ka liela daļa cilvēku mūsdienās izvēlas dzīvot vienatnē. Tiem pietiek izklaides, mīlestības un dzīvesprieka, kaut vai tikai pavadot laiku pilsētas sabiedrībā. Manuprāt, tagad ir tik daudz nodarbju, kas var aizstāt īstu ģimeni. Ar to es domāju darbaholismu, gadījuma attiecības un izklaides ar draugiem. Skaidrs, ka vienatnē šie cilvēki ir laimīgāki. Domāju, ka tas nav slikts variants manai turpmākajai dzīvei, jo šobrīd liekas, ka precēties vispār negribu, kur tad vēl bērnus! Taču zinu, ka tā man šķiet tikai šobrīd un domas varu mainīt.
Var pilnveidot savas prasmes, veidot karjeru un attīstīties, atstājot novārtā ģimenes vērtības un nozīmīgumu. Tā arī notiek. Strauji samazinās dzimstība, jo jaunie cilvēki nevēlas sevi apgrūtināt ar bērnu audzināšanu. Esmu pārliecināta, ka cilvēks var dzīvot bez ģimenes, tomēr tās doto nevar aizstāt nekas cits.
Pirms kāda laika mazliet nopietnāk parunāju ar mammu par to, cik gan bērni ātri pieaug un dzīvo pieaugušo dzīvi. Atceros mammu sakām, ka “tavā vecumā mēs vēl cēlām mājiņas kokos un spēlējām paslēpes”. Tas mani sasmīdināja, jo tiešām nespēju sevi iedomāties darām ko tādu ģimnāzijas vecumā. Pēc šīs sarunas es atkal jautāju sev: “Vai esmu tik liela, lai varētu dzīvot viena?” Varētu gan. Protams, zinu, ka daudzi tā domā, tomēr dziļi sirdī vēl ir visīstākie bērni. Manuprāt, jaunieši mūsdienās ir daudz zinošāki un prasmīgāki, tomēr viņos zudusi daļa no agrāk svarīgām vērtībām.
Vienmēr esmu bijusi pateicīga, ka man ir tieši tāda ģimene, kāda ir. Zinu, ka nav gājis viegli, bet tas audzina garā. Ne vienmēr pāris paliek kopā. Tas notiek tik bieži, ka sabiedrība tam pat nepievērš uzmanību. Manuprāt, daudz rūpīgāk jāapsver domas par ģimeni un jāizvērtē cilvēks, ar kuru jādzīvo kopā.
Vientulība ir nepanesama, tā sagrauj un sāpina. Tā ir tik briesmīga. Patiešām nezinu, kas ar mani notiks nākotnē, kāda būs mūsu sabiedrība pēc laika, taču gribu ticēt labajam. Es, izejot no mājas, paskatīšos logā, pie kura vienmēr sēdēs mana mamma un, viņas lūpām kustoties, lasīšu vārdus, kurus katram patīkami dzirdēt.
Komentāri