Sestdiena, 4. oktobris
Vārda dienas: Modra, Francis, Dmitrijs

Militārs rūdījums

Druva
200904172340057054

Pagājuši pieci mēneši, kopš zemessardzes 27.kājnieku bataljona komandiera amatā stājās majors Ainārs Rauza.

Militāro izglītību ieguvis Nacionālajā aizsardzības akadēmijā un Baltijas Aizsardzības koledžā Igaunijā. Dienējis Valsts robežsardzē, NBS speciālo uzdevumu vienībā, Baltijas miera uzturēšanas spēku bataljonā, zemessardzes štābā, Mobilo strēlnieku mācību centrā un NBS apvienotajā štābā.

– Šis bija negaidīts piedāvājums, jo jums nebija lielas pieredzes zemessardzes darbā.

– Jā, man bija nedaudz citāda pieredze. NBS vienībās ar profesionālo dienestu ir savas īpatnības, bet zemessargiem – citas prasības, cita sistēma, uzdevumi. Bet varbūt tieši tāpēc tas bija interesants piedāvājums.

Jau pusgadu pirms tam zināju, ka būšu šajā amatā. Pozitīvi, ka jau iepriekš tiku piekomandēts 3.zemessardzes novada komandierim un varēju labāk iepazīt šī darba specifiku. Tāpēc gluži kā balta lapa neatnācu, biju nedaudz sagatavots, bija priekšstats par cilvēkiem, kuri te strādā. Lai arī nācās visu apgūt no jauna, ejam pareizo ceļu. Tiesa, apzinos, ka darāmā vēl daudz, lai sasniegtu vēlamo.

– Kā varat raksturot 27.kājnieku bataljonu?

– Esmu to iepazinis itin labi. Droši varu teikt, ka uz kopējā fona mūsu līmenis ir labs. Tiesa, daudz jādara materiālā nodrošinājuma pilnveidošanā. Individuālais ekipējums ir labs, bet transports, kolektīvais ekipējums, salīdzinot ar citiem bataljoniem, minimāls. Aktīvi strādājam pie tā papildināšanas, bet tas atkarīgs no resursiem. Svarīgi, lai pašiem būtu transports, kas ļautu operatīvi pildīt uzdevumus.

– Arvien vairāk tiek domāts par zemessargu mācībām, bet laikam jau nevar likt vienādības zīmi starp zemessargu un profesionālā dienesta karavīru.

– Domāju, ka vēl ilgi nevarēs. Profesionālajā dienestā karavīri ir katru dienu, to vien dara, kā trenējas. Zemessargi no pamatdarba brīvajā laikā piedalās mācībās, apgūstot zināšanas. Mācībām atvēlētais laiks ir pārāk mazs, lai spētu zemessargu sagatavot līdz profesionāla karavīra līmenim. Tomēr mūsu uzstādījums ir iespējami labāk sagatavot karavīrus, lai viņi, aizbraucot misijās, zinātu, kas jādara.

– Pirmsākumos, kad zemessardze dibinājās, vīri tajā stājās patriotisku jūtu vadīti. Kā ir tagad?

– Grūti teikt, vai šobrīd galvenais ir patriotisms, kas mudina darboties zemessardzē. Manuprāt, tas ir jauns, interesants piedāvājums, apziņa, ka viņi ir nepieciešami, noderīgi valstij. Patīkami redzēt, ka 20 – 25 gadus jauni vīrieši nāk uz bataljonu ar vēlmi iesaistīties. Tā ir iespēja saturīgi pavadīt brīvo laiku, arī gūt daudz noderīga sev.

Informāciju zemessardzes kandidāti bieži uzzina no aktīvajiem zemessargiem, kuri stāstījuši par piedzīvoto. Labs piemērs ir štāba rotas komandiera Valentīna Ciguža organizētās mācības. Viņš nāk ar radošu izdomu, piesaistot arī Instruktoru skolas instruktorus, tā sagatavojot interesantas nodarbības, kas saistošas ikvienam, arī tam, kurš nav zemessardzē. Februārī bija nodarbība, kurā tika imitēta ielūšana āliņģī. Tas ir kaut kas papildu ierastajam. Un stāsti par šādām interesantām mācībām iedvesmo jaunos zemessargus. Uzskatu, ka šādas atraktīvas nodarbības vajadzīgas, jo tikai klasē mācīties teoriju nav pārāk aizraujoši. Tāpēc jādomā, kā sasniegt rezultātu, padarot mācības interesantākas.

Zemessardze ir nepārtrauktā attīstībā. Nav jēgas uzturēt apakšvienību, kurai nav mērķa attīstīties. Tāpēc skatāmies uz priekšu. Ir idejas, lai neiestigtu rutīnā, bet ietu uz āru un gūtu jaunu pieredzi sadarbībā ar citiem bataljoniem.

– Zemessargi aktīvi iesaistās arī civilajos pasākumos?

– Ar Cēsu domes priekšsēdētāju pārrunājām bruņoto spēku piedalīšanos kārtības nodrošināšanā, taču likumdošana neļauj tajā iesaistīt profesionālā dienesta karavīrus. Tāpēc to varam darīt mēs, jo „Likumā par zemessardzi” ir atsevišķs pants, kas nosaka, ka zemessardze var sniegt palīdzību likumpārkāpumu novēršanā. Bataljons atbalsta šo iniciatīvu, sniedzam palīdzību pašvaldībām, dažādos pasākumos nodrošinot kārtību. Līdz šim esmu dzirdējis tikai labus vārdus par mūsu darbību.

– Kā sākās jūsu militārā karjera?

– Savu ceļu izvēlējos jau pēc astotās klases, jo militārā joma mani interesēja. 1988. gadā sāku mācīties Rīgā internātskolā ar pastiprinātu militāri fizisko sagatavotību. Pēc skolas beigšanas sāku dienestu padomju armijā, iestājos karaskolā. 1991.gadā, kad Latvija atguva neatkarību, atgriezos dzimtenē un turpināju dienestu Latvijas Bruņotajos spēkos. Joprojām varu teikt, ka izvēli nenožēloju.

– Esat bijis arī starptautiskajās misijās Bosnijā – Hercegovinā, Irākā. Kas ir tas dzinulis, kas liek doties uz karstajiem punktiem?

– Pirmām kārtām tā ir iespēja gūt jaunu pieredzi. Uz Bosniju devos, jo tā bija pirmā reize, kad vispār biju ārpus Latvijas. Tolaik tikt misijās nebija viegli, tas bija jauns izaicinājums. Izgāju apmācību Dānijā, Bosnijā biju vada komandieris.

Misija Irākā bija pavisam kas cits nekā dienests Bosnijā. Irākā nācās saskarties ar reālo karadarbību. Tā vilināja vēl vairāk, lai gan apzinājos nopietnību un pat bīstamību, jo visiem bija zināms, kādus zaudējumus prasa šī misija. Taču piedāvājumu pieņēmu un kā bataljona komandiera vietnieks devos uz Irāku.

– Nācās arī piedalīties patrulēšanā?

– Darīju daudz ko. Ja vajadzēja, pārstāvēju bataljona komandieri, braucu uz tikšanos ar pašvaldībām, policijas pārstāvjiem, ja vajadzēja – braucu patruļās ar kaujas apakšvienībām.

– Prātā neiezagās domas, ka var kaut kas notikt?

– Patrulēšanas laikā esi mobilizējies uzdevumam un par bīstamību nedomā. Nav baiļu sajūtas. Pēc atgriešanās no patrulēšanas vai vakarā, pārdomājot dienas notikumus, gan bija dažādas domas. Toreiz domājām, ka viss būs daudz mierīgāk, diemžēl situācija tikai saasinājās, mūsu karavīri tika ierauti nepatīkamos notikumos. Nācās piedzīvot arī zaudējumus.

Atmiņā visvairāk palikusi aina, kad bojā gāja kāds poļu virsnieks. No rīta vēl redzēju, bet pēc pāris stundām viņa vairs nebija. Pēc tam nāca uzskaitīt viņa mantas, lai nodotu tās piederīgajiem. Ap sirdi kļuva ļoti smagi, uzzinot, ka viņam mājās palicis mazs dēls. Kad apzinies, ka viņš vairs tēvu nesagaidīs, sajūtas ir ļoti nepatīkamas. Arī man aug meita… Grūtos brīžos karavīrs nedomā par sevi, bet par tiem, kas paliek mājās, jo viņiem tas būtu vissāpīgāk.

Prieks, ka manā laikā ar Latvijas karavīriem nekas neatgadījās, visi laimīgi atgriezāmies dzimtenē. Lai arī latvieši reizēm ir nedaudz pārgalvīgi, viss beidzās veiksmīgi.

– Latviešu puikas jau laikam vienmēr tādi bijuši.

– Tā ir, bet šādās vietās jādomā, ko dara. Nav vērts lieki riskēt, it īpaši, ja tas var apdraudēt karavīra veselību un pat dzīvību. Varbūt pārgalvība nav konkrētajā brīdī nepieciešama, varbūt rezultātu var sasniegt mierīgākā veidā. Tāpēc komandieriem jāprot reizēm piebremzēt karavīrus.

– Kādi ir latviešu karavīri ekstrēmās situācijās?

– Tad vislabāk var redzēt, kāds

katrs karavīrs ir patiesībā. Ikdienā var vājības noslēpt, paaugstinātas spriedzes situācijās neko nenoslēpsi, viss kļūst redzams – vai pārņem bailes, vai karavīrs kļūst nervozs, neprognozējams.

Bet par latviešiem var teikt tikai labākos vārdus, un ceru, kā tā varēs teikt arī par zemessargiem, kuri gada nogalē dosies misijā uz Afganistānu. Cerams, ka viņi nenonāks situācijās, kādās mūsu karavīri nokļuva Irākā.

– Mēdz teikt, ka katram karavīram vismaz reizi jāaizbrauc misijā.

– Jā, vajadzētu pamēģināt, kas tas ir. Lai saprastu, ko vari, uz ko esi gatavs. Mācībās nevar simulēt apstākļus, kādi ir reālajā misijā, tur ir cita darba specifika, citi notikumi. Protams, jāņem vērā, ka misijā vienmēr jārēķinās ar iespējamiem riskiem.

– Kādam jābūt zemessargam?

– Motivētam un gatavam sniegt ieguldījumu valsts izaugsmē. Jābūt vēlmei sevi apliecināt. Tas ir sarežģītāk, nekā profesionālā dienesta karavīram, kuram tas ir darbs. Cilvēkam, kuram ir cits pamatdarbs, tiešām jābūt motivētam darboties kā zemessargam. Jo ne vienmēr uzdevumi, kas viņiem jāveic, saistīti ar militāro jomu. Tā ir sabiedriskās kārtības nodrošināšana, daudz citu darbu, kuros nav nekādas romantikas, vienkārši jābūt pienākuma apziņai. Jābūt gatavam ziedot sevi sīkiem darbiņiem, lai lielā brīdī varētu būt noderīgs.

– Vai karavīram, kurš bijis misijās, komandiera darbs kabinetā neliekas pārāk vienmuļš? Negribas lielāku aktivitāti?

– Jāteic, ka tagad tieši esmu nedaudz izrāvies no kabineta darba. Aktivitāšu vairāk nekā iepriekšējā amatā, kur tiešām biju kabinetā sēdētājs. To vien darīju, ka rakstīju dokumentus, plānus, tā īsti neredzot sava darba augļus. Te tie ir labi redzami. Komandierim jau nav jāsēž uz vietas, lai procesi notiktu. Ir štāba virsnieki, kuriem ir noteikti pienākumi.

– Tad var kopā ar zemessargiem ielēkt arī āliņģī.

– Protams, jo komandieriem jārāda priekšzīme. Pēc šīm mācībām uzzināju, ka dažs bija šaubījies, lēkt ledainajā ūdenī vai ne, bet, redzot, ka es to izdaru, arī rotas komandieris ielec, visi izpildīja šo uzdevumu.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Muzejs glabā dzīvesstāstus, kas dod spēku

03:00, 14. Sep, 2025

Uz Melānijas Vanagas muzeju kādreizējā Doles, Rencēnu un jau savulaik arī Amatas pamatskolā sabrauca daudzi. […]

Pagasts bez centralizētā siltuma nepaliks

03:00, 13. Sep, 2025

Rudens sākums ir laiks, kad Cēsu novada apvienību pārvaldes cītīgi gatavojas apkures sezonai, lai tā […]

Ieriķu kopienai "kājas aug" bibliotēkā

03:00, 12. Sep, 2025

Ieriķu bibliotēka ir uzskatāma par vietu, kur sāka izveidoties kopienas aktīvo iedzīvotāju grupas iedīglis. Par […]

Tēva dienas ieskaņā dodas pārgājienā

03:00, 11. Sep, 2025
2

Tēva dienu atzīmēsim šo svētdien, 14. septembrī, bet jau aizvadītajā svētdienā ģimenes bija aicinātas uz […]

Iepazīst sociālajā jomā paveikto un nepieciešamo

03:00, 10. Sep, 2025
1

Tiekoties ar labklājības ministru Reini Uzulnieku, Cēsu novada sociālajā jomā iesaistītie apliecināja, ka iedzīvotājiem ir […]

Renovētajā ēkā top mūsdienīgs bērnudārzs

03:00, 9. Sep, 2025

Skaistu atdzimšanu piedzīvo 1882. gadā celtā ēka Cēsīs, Dārtas ielā 1. Tajā pēc rudens brīvlaika […]

Tautas balss

Sludinājumi