Valsts meža dienesta (VMD) apkopotie dati liecina – aizvien vairāk mežu īpašnieki mākslīgās meža atjaunošanas vietā izvēlas dabisko. Un saprotams, jo tā izmaksā lētāk. Tomēr eksperti atzīst, stādot mežu, tas izaug ātrāk un dod vērtīgāku koksni.
VMD Ziemeļvidzemes virsmežniecības Priekuļu mežniecībā, kurā ietilpst Priekuļu, Raunas, Liepas, Mārsnēnu un Veselavas pagasts, lielākoties mežs tiek atjaunots dabiski. Līdzīgas ir arī Taurenes mežniecībā un citviet mūsu rajonā. Priekuļu mežniecības mežzinis Guntis Ozoliņš stāsta – vēl pirms pāris gadiem mākslīgi atjaunotās meža platības bija ievērojami lielākas. G. Ozoliņš uzskata, ka samazinājumu ietekmē arī ekonomiskā situācija – darbs un līdzekļi, mežu atjaunojot dabiski, jāiegulda mazāk, meža ekosistēma atjaunojas pati. Taču mežā lielākoties ieaug apse, baltalksnis un citi lapu koki. Lai ieaudzētu vēlamās sugas, piemēram, vērtīgākos skuju kokus, meža īpašniekam jāstrādā mērķtiecīgi, sagatavojot un mineralizējot zemi, kā arī atstājot mežā sēklas kokus.
Taču ir īpašnieki, kas izvēlas mežu stādīt. Pagājušajā nedēļā gandrīz divu hektāru lielā platībā egles stādīja Liepas pagastā, Priekuļu mežniecības mežsarga Rinalda Rozenberga mežā. Viņš atzīst: “Vienmēr esmu atjaunojis mežu. Uzskatu, ka viens ieguvums stādīšanai – mežu iespējams veidot augstvērtīgāku. Šobrīd liela daļa īpašnieku mežu nestāda, bet ļauj atjaunoties dabiski. Bet jādomā, kāda būs meža vērtība pēc gadiem. Labi, ja mežs atjaunojas ar vērtīgām sugām, bet grūti iedomāties, kāds noiets nākotnē būs lapu kokiem.” Tomēr R. Rozenbergs nav kategorisks – ja cirsmā iesējas vērtīgu koku sugas, atbalstāma arī dabiska atjaunošanās.
Ilggadēja mežsardze Veneranda Baltvilka, kurai šis jau 47. pavasaris, kad viņa stāda mežus, vērtē: “Ja gribam ātrāku rezultātu, stādīšana noteikti ir izdevīgāka, īpaši jau lielās platībās. Turklāt šādi izaug labākas sugas. Gaidīt skujkoku dabisko apsēšanos būtu ilgi.
Daudzi mežu atstāj dabiskai atjaunošanai, bet jāpadomā, kāda
koksne būs pieprasīta pēc 50 – 60 gadiem. Šķiet, ka būs lapu koku pārsvars, pietrūks skuju koku. Vajag abu sugu kokus, taču uzskatu – ja ir līdzekļi, tad mākslīgā atjaunošana jāizmanto pēc iespējas lielākā platībā. Tas būs devums nākamajām paaudzēm.”
G. Ozoliņš uzskata: “Mežsaimniecība arī ir bizness, mežam katrā stadijā un vecumā ir sava vērtība. Ar katru gadu mežs kļūst aizvien vērtīgāks, taču daļa īpašnieku to nesaprot. Iespējams tādēļ, ka mežsaimniecībā, atšķirībā no lauksaimniecības, darba rezultātus neredz uzreiz. Mežs aug lēnām – gadā koks aug tikai nepilnus divus mēnešus, pārējā laikā tas pārkoksnējas un ir miera stāvoklī. Tagad iestādīts mežs būs cērtams un vērtīgs tikai pēc paaudzes
Izvēloties atjaunošanas metodi, jāņem vērā, ka katrai koku sugai ir sava niša. Celtniecībā, māju būvniecībā tiek izmantots skuju koks, un tā tas noteikti būs arī nākotnē, tādēļ var prognozēt, ka skuju koki būs vajadzīgi arī turpmāk.”
Taurenes mežzinis Jānis Taškovs vērtē, ka grūti prognozēt, kāda koksne būs pieprasīta pēc vairākiem desmitiem gadu. Pašlaik skuju koku audzes Latvijā samazinās, tādēļ tiek prognozēts tieši šīs koksnes pieprasījums, tomēr precīzi to pateikt nav iespējams. Kopumā J. Taškovs uzskata, ka mežu īpašnieku kultūra un sapratne par to, ka meži ir jākopj, ievērojami palielinājusies. R. Rozenbergs, kura īpašumā ir aptuveni 130 hektāri meža, tam piekrīt, stāstot, ka tie īpašnieki, kuriem cirsmas vai jaunaudzes šķiet nevērtīgas, tās pārdod. VMD Konsultāciju un pakalpojumu centra Cēsu nodaļas vadītājs Ainārs Amantovs vērtē, ka laikā, kad kokmateriāliem bija augstas cenas, meži tika vairāk kopti un atjaunoti. Tagad kokmateriālu cenas pazeminājušās, arī jaunaudzes stāda mazāk īpašnieku. Daudz vairāk izcirtumu tiek atstāti dabiskajai atjaunošanai.
Daļa īpašnieku meža atjaunošanu veic tikai VMD prasību dēļ, lai izvairītos no administratīvā soda. R. Rozenbergs gan piebilst, ka šiem saimniekiem vajadzētu izvērtēt, vai nekā nedarīšana ir tā vērta, jo sods ir tikpat liels, kā jaunaudzes apstādīšanas izmaksas.
Meža stādītāji, kuri Meža dienu talkā bija nākuši palīgos R. Rozenbergam, atzīst, ka daļa īpašnieku nepiedomā, lai pēc gadu desmitiem mežs būtu vērtīgs, un neizprot, ka tādēļ mežs jākopj un jāveido jau tagad.
VMD pārstāvji atzīst, ka mežsaimniekiem būtisks ir Eiropas Savienības atbalsts, kas šogad pieejams meža kopšanai, ekonomiskās vērtības paaugstināšanai un atjaunošanai pēc ugunsgrēkiem un dabas stihijām. Šo iespēju izmanto daudzi meža īpašnieki, un paredzams, ka aizvien vairāk mežu tiks sakopti.
Ziemeļvidzemes virsmežniecības mežsaimniecības daļas vadītāja vietnieks Māris Zariņš vērtē:
“Virsmežniecības teritorijā Valmieras, Valkas un Cēsu rajonā katru gadu vidēji nocērt kailcirtes 4356 ha platībā. 2008. gadā kopumā atjaunoti 5939 ha, šajā ziņā Ziemeļvidzemes virsmežniecība ir labākā valstī. Panākumu pamatā bija mežniecību darbinieku sadarbība ar mežu īpašniekiem, kā arī īpašnieku attieksme pret pienākumu atjaunot izcirsto. Mežniecību darbinieki īpašniekiem, kuru izcirtumiem bija pienācis atjaunošanas termiņš, atgādināja un sniedza informāciju, gan kā šo darbu labāk veikt, gan arī par iespējām atrast šo darbu veicējus. Tomēr ir īpašnieki, kuri nav savus izcirtumus laikus atjaunojuši. Par to viņiem piemērots administratīvais sods. 2008. gadā noformēts 171 protokols, tai skaitā Cēsu rajonā 85.
Virsmežniecībā kopā atjaunoti 74 procenti izcirtumu, kuriem atjaunošanas termiņš bija 2008. gads, Cēsu rajonā – 73 procenti. Meži atjaunojas galvenokārt ar bērzu, egli, priedi, arī apsi un baltalkšņiem. Raksturīgi, ka īpašnieki arvien vairāk izcirtumu atstāj dabiskajai atjaunošanai, tos izkopjot.
Lai arī kopumā ar rezultātiem varam būt apmierināti, darāmā daudz. Mežniecību darbinieki apzinājuši platības, kuru atjaunošanas termiņš ir 2009. gads, kopā virsmežniecībā tie ir 5114 ha. Kopā atjaunošanas fonds ir 18208 ha, tai skaitā 7303 ha Cēsu rajonā. Aicinām meža īpašniekus būt aktīviem, izvērtēt veicamos darbus, iespējas piesaistīt ES finanšu līdzekļus un neskaidrību gadījumā lūgt padomu mežniecībās.”
Komentāri