
Ziemassvētki un gadu mija daudziem saistās ar aizdegtiem lukturiem un svečturiem, laimes liešanu, kad ikviens pats var būt tās kalējs. “Metāls kalpo gadsimtus, tas priecēs arī nākamās paaudzes,” saka straupietis, metālkalējs Dainis Mežancis. Par svētku dāvanām viņam īpaši galva nav jālauza – kāds svečturis, pakavs, var būt arī kāda liela, skaista nagla. Galvenais – paša kalta.
Dainis Mežancis ir ne tikai Latvijā pazīstams kalējs. Viņa darbnīcā gadu gaitā tapuši daudzi jo daudzi metālkalumi, kuru māksliniecisko izpildījumu apbrīno daudzi. “Kalēja amats daudzviet Eiropā jau izzudis. Vecās tradīcijas zūd, tagad metālkalumi kļūst modernāki, bet vienkāršāki. Latvijā metāls vienmēr bijis cieņā, katrā vecpilsētā ir no metāla kalti lukturi, pie mājām, kas būvētas pirms simts un vairāk gadiem, redzami metāla balkoni, dekoratīvi elementi. Metāla žogi un vārti kalpo ilgi, tāpat citi kalumi. Un tas ir svarīgi, kāpēc cilvēki izvēlas metālkalumus. Protams, būtiski, lai darbs būtu oriģināls,” domās dalās tautas daiļamata meistars, metālkalējs Dainis Mežancis. Latvijā ir vien četras kalēju darbnīcas, kurās meistars pats uzzīmē skici, izveido šablonu, un tad caur uguni, ūdeni, cilvēka spēku un māku top mākslas darbs.
Ko var izdarīt ar metālu, to prasmīgi savaldot, var redzēt Daiņa Mežanča darbos, kas satopami gan tepat Cēsīs, jo tikai reta metāla sēta vai vārti nav viņa darbs, Jūrmalā pa atsevišķām ielām var braukt un skatīt kalumus pie privātmājām kā straupieša mākslas darbu izstādē, līdzīgi ir Baltezerā, Mežezerā. Rīgas bankām Straupē kaltas logu restes un lukturi, vēja rādītāji. “Treknajos gados, kad notika lielā celtniecība, cilvēki varēja daudz ko atļauties, man darba netrūka,” atminas meistars un piebilst, ka īpaši reklamējies nekad nav. Par viņa prasmi cits citam pastāstījuši klienti. Daiņa Mežanča metālkalumi aizceļojuši arī uz Vāciju, Šveici, Norvēģiju, tie pieprasīti Sanktpēterburgā.
“Pa tirgiem nebija laika braukt, darba pietika. Tā cita – tāda klejotāja – dzīve no tirgus uz tirgu. Man darba nekad nav trūcis, arī tagad, lai gan, protams, ir krietni mazāk,” atklāj kalējs. Savulaik Daiņa Mežanča darbnīcā strādāja septiņi cilvēki. “Jau divus gadus esmu pensijā, gribas atpūsties. Cik varu, tik daru,” saka straupietis.
Daiņa Mežanča kalēju darbnīca reizē ir arī jauno kalēju studija. Saņemts Kultūras ministrijas apstiprinājums, ka pieredzējušais meistars var tādu veidot, pašvaldība piekritusi. “Visi ļauj darīt, bet neviens neatbalsta. Man mācekļi ir lielākoties no tālienes, arī Rīgas. No novada nav neviena. Divos gados varu izskolot meistaru. Telpas tādai darbnīcai varētu pagastā atrast. Kalēja amatam ir nākotne,” pastāsta metālkalējs un piebilst, ka labprāt savu arodu nodotu iespējami vairāk jaunekļiem un vīriem. Viņiem tikai jāgrib to apgūt, pieredze nāk ar gadiem. Meistars atzīst, ka arī idejas jauniem darbiem it kā pašas no sevis sakrājas. Savulaik, mācoties Brīvdabas muzejā, izpētīti seno meistaru rokraksti, darbu paraugi, iepazīts arī, kā strādājuši kalēji Šveicē, Vācijā. Gadās, ka kāds elements, kas agrāk redzēts, iekritis acīs, skatoties filmu. “Nedrīkst palaist garām, jāuzzīmē,” nosmej meistars un ir pārliecināts, ka metāla izstrādājumi nekad neizies no modes. Tos cilvēki novērtē ikdienā. Metāla malkas grozi, kamīna piederumi, durvju rokturi un eņģes, drēbju pakaramie, margas ne tikai balkoniem, svečturi, vējrāži, naglas, lukturi, jo plašs ir dārza dizaina elementu klāsts – puķu podu statīvi, margas puķu kastēm, grili, podi…
Lai gan amatniecība Latvijā tiek slavēta, atbalsts tai ir ļoti mazs. Dainis Mežancis atceras, ka 90.gados pagastā gribējis amatniekus saturēt kopā, izveidot ko līdzīgu kooperatīvam. Gribētāji bijuši, bet atbalsta nekāda. “Katram par sevi ir grūti. Daudzi, kuri toreiz gribēja ko darīt, atmeta ar roku, daži aizbrauca uz ārzemēm. Stiprākie atraduši savu nišu. Ja tagad kaut ko kopīgu gribētu darīt vai kāds vēlas apgūt amatu, jāsāk no nulles. Bet tā varēja nebūt. Svarīgi, lai pieredzējušie meistari nodod jaunajiem savu amatu un viņi turpina,” domās dalās straupietis.
Daiņa Mežanča darbnīca reizē ir arī tūrisma objekts. Tūristi ar interesi izseko līdzi kāda metāla priekšmeta tapšanai. Bet suvenīriem visiecienītākie ir pakavi, kaltas naglas, kāds izvēlas arī drēbju pakaramo vai līdz šim neredzētu durvju rokturi. “Kā pie ārdurvīm pielikt laimes pakavu, nezina retais. Ja cilvēki tic, tad laime garām nepaies. Izkalt pakavu nemaz nav tik grūti,” atklāj Dainis Mežancis un uzsver: “Kad pats kaut ko izkal, ir prieks un gribas vēl kaut ko. Divus vienādus pakavus, tāpat kā naglas, nemaz nerunājot par lielajiem darbiem, izkalt nevar.” Tāpat katram citāds būs jaunais gads un vēlēšanās, kas tajā jāpiepilda.
Komentāri