Šoferītis Jānis atminas diezgan kuriozu gadījumu, taču uzreiz saka: “Varbūt manu uzvārdu neminēsim, citādi viss pagasts un vēl nākamie trīs par mani smiesies”. Labi, runāts paliek runāts, uzvārdam klāt neķeramies.
Jānis pēdējos trīs gadus ved augļus uz dažādiem rajona un Latvijas veikaliem. Tā arī tas notika tajā liktenīgajā dienā. Visiem veikaliem jau prece bija piegādāta, bija atlicis vien aizbraukt, kā viņš pats saka, uz pēdējo točku – Ādažos. Neko ļaunu nenojauzdams, no mašīnas paņēmis tirgotavai domāto augļu kasti un devies pa pagalmu uz veikala pusi.
“Uzkāpu uz akas čuguna vāka, tas apgriezās riņķī un es kritu mēslu piepildītajā akā. Augļi paripoja kur kurais. Es ar elkoņiem atspiedos pret akas augšmalu, tas mani paglāba no daudz smagākas iekrišanas nezin cik metru dziļajā akā. No veikala lielām acīm pirmās izskrēja pārdevējas un sāka pa zemi lasīt izkritušos augļus. Tiesa, atpakaļ man tos neatmeta. Paņēma tādus nedaudz apdauzītus. Izskrēja arī veikala vadītāja. Es bļāvu uz viņu, viņa uz asenizatoriem, bet tie savukārt viens uz otru. Izrādījās, ka pēc akas iztīrīšanas veči nebija kārtīgi aiztaisījuši vāku… Nospļāvos, ar papīra dvieļiem norausu sūdainās bikses, tāds sēdos mašīnā un braucu līdz mājām,” ar smaidu sejā stāsta šoferītis un atminas, ka smaka, protams, mašīnā bijusi nepanesama. Logi bijuši vaļā, bet tik un tā visu laiku bijis slikti ap dūšu.
“Nonācis mājās, ar skriešanu ieskrēju dušā un pavadīju tur krietni ilgāku laiku nekā ierasti… Morāle? Nezinu. Bet pēc šīs reizes nekad vairs, ejot pa pilsētas ielām, uz aku vākiem nekāpju. Ja nu tas paveras?” smejot jautā Jānis.
Komentāri