
Aktīva rosība pilsētā sākusies arī piemājas dārziņos un mazdārziņos, kas cēsniekiem ierādīti uz pašvaldības vai kāda privātīpašnieka zemes.
Cēsu novada pašvaldības zemes ierīcības inženiere Laima Vīgrante informē, ka pērn uz pašvaldības zemes bija reģistrēti 346 mazdārziņi. Bijuši laiki, kad pilsētā mazdārziņu skaits sasniedzis apmēram trīs tūkstošus.
Situācija mainījās, kad platības tika atdotas īpašniekiem, uz pašvaldības zemes sākās būvniecība. Šobrīd lielākās mazdārziņu teritorijas ir Viestura ielas malā pretī daudzdzīvokļu mājām, Krūmiņu ielā aiz gaļas kombināta, starp Festivāla, Birzes un Akmens ielu. Šajos masīvos ir gan sakopti dārzi, gan arī pamestas teritorijas.
Bez 346 reģistrētajiem mazdārziņiem ir dārzi, kas atrodas uz privātām zemēm, kuru īpašnieki ļāvuši teritorijas izmantot šādām vajadzībām. Vairums no tiem, kas kopj mazdārziņus, ir pensionāri, viņiem tā ir iespēja izrauties no dzīvokļa, satikt citus un gūt prieku strādājot.
Lai pašvaldībai būtu zināms, cik mazdārziņu tiek apstrādāts, pirms vairākiem gadiem nolemts, ka vietējai varai piederošās platības mazdārziņiem iznomā uz trim gadiem, slēdzot līgumu, skaidro L. Vīgrante: “Nomas līgumos norādīts, ka līgumu var pārtraukt ātrāk, ja pašvaldībai zeme nepieciešama savu funkciju veikšanai, ja zemei piešķirts cits lietošanas mērķis, vai arī gadījumos, ja konstatējam, ka zeme netiek kopta un apstrādāta. Ja šāds lēmums pieņemts, cilvēkus laikus brīdinām.”
Par mazdārziņa izmantošanu jāmaksā noma un zemes nodoklis. Šīm teritorijām noteikts pagaidu lietošanas mērķis – mazdārziņi, tādēļ nomas maksa nav liela. Novada pašvaldības galvenā teritorijas plānotāja Zaiga Jēkabsone norāda, ka pilsētā zeme tieši mazdārziņiem nav paredzēta: “Savulaik bija cits redzējums, domāja, ka visi būvēs privātmājas, pie kurām būs dārzi. Tā nenotika, tāpēc pašvaldībā notiek diskusija, vai paredzēt vietas īpaši mazdārziņiem.”
Pašvaldība cenšas sakopt teritorijas, kur mazdārziņu oficiāli vairs nav. Šajā pavasarī šādi darbi veikti kādreizējā dārziņu teritorijā Rīgas ielā pie uzņēmuma “Apse”. Lai arī tur dažos mazdārziņos rosība notiek, šajā vietā veidojās atkritumu kaudzes.
Iebraucot Cēsīs pa Rīgas ielu, bija redzamas pamestas dārzu būdas, siltumnīcas, tāpēc tika veikta tīrīšanas akcija, lai tur vairs nerēgojas grausti.
Pašreiz tur atstāti tikai daži dārzi, kuri tiek apsaimniekoti un kopti.
“Esam vienojušies, ka ar tiem cilvēkiem, kas šajā vietā zemi kopuši
daudzus gadus, noslēgs līgumus par mazdārziņu nomu, bet nevienu jaunu dārzu tur neierādīs. Šī teritorija ir sadalīta atsevišķos zemes gabalos, treknajos gados bija iecere tur veidot plašu apbūvi, un dārziņu īpašniekus brīdinājām, ka līgumi netiks pagarināti un visas pagaidu būves jānojauc. Daudzi gan neticēja, ka kaut kas tiks uzbūvēts, turpināja strādāt dārziņos, un, var teikt, pareizi paredzēja. Taču nākotnes redzējumā šajā vietā tomēr plānotas ēkas – mazstāvu dzīvojamās mājas, sabiedriskā un komercapbūve, paredzēts izbūvēt ielas, inženierkomunikācijas,” stāsta L. Vīgrante.
Zināmas pārmaiņas var skart arī Viestura ielas dārziņu teritoriju. Z. Jēkabsone stāsta, ka top šīs teritorijas – Pirtsupītes gravas – detālplānojums: “Patlaban teritorijas redzējums ir izstrādes stadijā. Vienā noteiktā platībā dārziņi paliks, taču daļa tiks likvidēta, jo apkaimes iedzīvotājiem tur jau sen solīta automašīnu stāvvieta. Kopumā Pirtsupītes grava paredzēta kā pilsētas atpūtas zona, tajā iecerēti gājēju celiņi, ziemā – slēpošanas trase, citas aktivitāšu zonas.”
Kad būs gatava detālplānojuma pirmā redakcija, notiks publiskā apspriešana. Iedzīvotāji varēs iepazīties ar pašvaldības ieceri, izteikt savas domas. Nereti cilvēki šādas apspriešanas ignorē, bet pēc tam neapmierināti konstatē, ka lēmums pieņemts un viņi neko nav zinājuši.
Lai arī mazdārziņu skaits iet mazumā, joprojām ir cilvēki, kuri vēlas aprūpēt kādu stūrīti zemes. Pašvaldībā skaidro, ka cilvēku vēlmes ir dažādas, kādam tiešām zeme vajadzīga dārziņa funkcijai, cits grib vietu piknikam, vēl kāds – lai bērniem, mazbērniem parādītu, kā aug ogas, puķes un dārzeņi.
“Šobrīd ir maz vietu, ko ierādīt. Ir dārziņi, kas ilgi nav apstrādīti, pamatīgi aizauguši, tādos reti kurš grib darboties. Reizēm ģimene meklē dārziņu, kura apkārtnē neviena cita nebūtu, ap dārzu būtu žogs, lai būtu dārza mājiņa, augļu koki. Protams, var gadīties, ka no dārza atsakas kāds vecs cilvēks, kuram vairs nav spēka saimniekot, un tur tas viss arī ir. Taču tā gadās reti, jo parasti viņi paši atraduši, kam nodot iekopto vietu,” stāsta L. Vīgrante.
Notiekot arī darījumi. Pašvaldībā ieradusies kāda cēsniece, kura gribējusi noslēgt līgumu par dārziņu, par kuru samaksājusi simts latus tam, kuram dārziņš piederējis pirms tam. Iepriekšējais īpašnieks apliecinājis, ka viss kārtībā un turpmāk šis būs viņas dārziņš.
L. Vīgrante norāda, ka, pārņemot dārziņu no iepriekšējā saimnieka, vispirms pašvaldībā jāuzzina, vai par konkrēto vietu tiks slēgts līgums. Var izrādīties, ka līgums vairs netiek pagarināts, vai arī atklājas, ka dārzs atrodas uz privātā īpašnieka, nevis pašvaldības zemes.
Tiem, kuri vēlas tikt pie mazdārziņa, L. Vīgrante iesaka rūpīgi izsvērt, vai tiešām būs gatavi trīs un vairāk gadus darboties: “Gadās, ka pēc gada cilvēks saprot – darbs dārzā nav viņa aicinājums un nepieciešamība – un atmet ar roku. Dažs gan pašvaldību informē, ka dārzu vairs neapstrādās, bet ir tādi, kuri neliekas ne zinis. Bet līgums turpinās, zemes nodoklis un nomas maksas rēķini tiek sūtīti, veidojas parādi. Arī citam nevar šo dārziņu atdot, jo spēkā ir noslēgtais līgums. Tāpēc cilvēkiem, kas mazdārziņu vairs nevēlas kopt, jāatnāk uz pašvaldību, jāuzraksta iesniegums par līguma pārtraukšanu, lai varam konkrēto dārziņu dot citiem.”
Jānis Gabrāns
Komentāri