Kamēr daba priecē ar svaigu augļu un dārzeņu veltēm, tikmēr daudzi steidz labumus uzglabāt burciņās. Reizē ar sulām, ievārījumiem un marinējumiem mūspusē gatavo arī dārzeņu un augļu mērces.
Iveta Kazerovska no Raiskuma pagasta ”Kiukīšiem” vairākus gadus mājās gatavo augļu un dārzeņu mērces. Ģimenes locekļu mudināta, pirms kāda laika viņa kļuvusi par oficiālu mājražotāju. ”Ģimenē vienmēr bija iecienīti biezeņi. Tos gatavoju pat biežāk nekā marinējumus vai ievārījumus. Savējie teica – garšīgi sanāk, noformējies par mājražotāju. Tā arī viss sākās,” stāsta Iveta.
Mērcēs viņa pārstrādā galvenokārt to, kas izaug pašas dārzā. Ja kaut kā pietrūkst, tad sadarbojas ar paziņām, kaimiņiem. Mājražotāja stāsta, ka pamatā mērces tiek pagatavotas no ābolu un ķirbju biezeņa, kuram dažādās variācijās pievienotas citas sastāvdaļas un garšvielas. Iveta priecājas, ka šogad ābolu netrūkšot, arī ķirbji ir labi padevušies. Tiem Ivetas dārzā atvēlētas vairākas garas vagas.
Viņa saviem mājražojumiem devusi nosaukumu “Kiukīšu kārumi”. Sortimentā ir ap desmit mērču: ķirbju-timiāna, ābolu-kadiķu, ābolu-piparmētru, ābolu-tomātu-ķiploku, karameļu, sīpolu un citas. Tās var iedalīt pēc stipruma. “Parasti cilvēkiem pastāstu, kuras mērces ar kādiem ēdieniem varētu saderēt kopā. Ir tādas, kas der saldajiem, var lietot kopā ar saldējumu, ir vidēja asuma un pikantākas – ar čili pipariem. Tās lieto kopā ar gaļas ēdieniem, arī pie makaroniem vai zivīm. Daudzi teikuši, ka ar zivīm sader
sīpolu mērce,” papildina Iveta.
Noiets produkcijai ir labs. Tirdziņos Valmiermuižā, Cēsīs un dažādos pilsētu, novadu svētkos
gandrīz viss tiekot notirgots. “Mērces tirgoju arī ziemā, taču aktīvākā darbība ir vasarā, kad notiek gadatirgi un pilsētu svētki. Jāpagūst aizbraukt uz daudzām vietām, jo esmu sapratusi, ka vienā vietā tirgoties neatmaksājas,” teic Iveta, kura šajās dienās laiku pavada pie katliem – vāra biezeņus, mizo sīpolus, pilda
burciņās, jo jau nedēļas nogalē viņa dosies uz Rīgu, kur tirgosies Brīvdabas muzejā, tāpat jau pieteikusi dalību Nēģu svētkos Carnikavā.
Ivetai netrūkst arī jaunu ideju, kā dažādot sortimentu, taču tagad esot pilnīgi pietiekami ar to, kas ir. “Priecē, ka mēs Latvijā nepārtiekam tikai no pusfabrikātiem, ka cilvēki ēd arī to, kas izaug tepat uz vietas. Arī mana doma ir mērču pagatavošanai maksimāli izmantot pašu audzēto,” uzsver Iveta, kura sākotnēji apvienojusi mājražošanu ar algotu darbu, taču tagad ir mājražotāja uz pilnu slodzi. Kā saka Iveta, strādāt pie darba devēja vairs nebūtu iespējams, jo mājražošana un braukšana pa tirdziņiem aizņem visu laiku. “Esmu priecīga, ka varu strādāt patstāvīgi. Ne no viena neesmu atkarīga. Par to esmu sapņojusi visu mūžu un uzskatu, ka tas ir galvenais mājražotāju ieguvums.
Protams, ko līdzīgu var darīt katrs, taču, kā man daudzi teikuši, jābūt arī prasmei noķert pareizās garšas nianses. Varbūt tāpēc, ka pēc profesijas esmu pavāre, man tas padodas,” smaidot teic I.Kazerovska.
Arī Nora Rozentāle no Līgatnes pagasta saimniecības ”Upesgravas”, kas nodarbojas ar dārzeņu audzēšanu, mājas labumus gatavo gan savām vajadzībām, gan šo to piedāvā arī tirdziņos. “Marinējam bietes un pārstrādājam ķirbjus. Tos liksim burkās arī šogad. Ja būs laiks, centīšos sortimentu paplašināt, piedāvājot arī kādu jaunu produktu. Paši esam iecienījuši lečo, šovasar iesāku vārīt arī tomātu biezzupu. To sapildu burciņās un lieku saldējamā kamerā. Kad vajag, atliek tikai izņemt un uzsildīt,” pieredzē dalās lauksaimniece un piebilst, ka pašreiz cilvēki vairāk interesējas par svaigām ogām un zaļumiem.
“Upesgravās” izaudzis arī daudz kabaču. ”Ko tik visu ar tiem nevar darīt! Marinējam – liekam burciņās kopā ar gurķīšiem. Tāpat var darīt arī ar patisoniem,” viņa saka un uzsver, ka visu, kas izaug saimniecībā, maksimāli cenšas realizēt, lai ieguldītais darbs kaut cik atmaksātos.
Savukārt Gaida Krūmiņa no Nītaures pagasta zemnieku saimniecības ”Lušēni”, kura izaudzētos labumus realizē ar bioloģisko saimniecību kooperatīvās sabiedrības ”Zaļais grozs” starpniecību, atzīst, ka burkās liek pamatā tos dārza labumus, ko nav izdevies iztirgot
svaigus. “Primārais tomēr ir nodrošināt patērētāju ar svaigiem produktiem. Dārzeņi, ko nevar uzreiz realizēt, nonāk ziemas salātos, marinējumos,” izsakās G.Krūmiņa.
Amatas novada Skujenes saimniecības “Indrāni” saimniece Liene Margēviča atzina, ka ražotājiem pirmām kārtām jādomā par pieprasījumu, tādēļ neesot jēgas koncentrēties uz apjomiem. ”Burku pildīšana vēl var pagaidīt, dārzeņi vēl turpina augt. Tiesa, nupat samarinēju retinātās bietes, bet ar pārējiem dārzeņiem nesteidzos. Savukārt par ogām runājot, kad bija laiks, tad tās sasaldējām. Patiesībā lielākais darbs pie ievārījumu gatavošanas ir rudenī, ziemā. Tad varam no saldētavas paņemt un pārstrādāt, ko vajag,” teic Liene un piebilst, ka pašreiz par krājumu gatavošanu saimniecībā daudz aktuālāka ir tēju vākšana.
Ilze Fedotova
Komentāri