Lai arī pagājušajā nedēļā bija skolēnu brīvlaiks, Līgatnes mākslas un mūzikas skolā skanēja klavieres un flauta. Audzēkņi labprāt mācījās, jo uzskatīja, ka skaņu pasaule vairo prieku.
“Kad sāku spēlēt flautu, visvairāk gribēju zināt, kā tā pareizi skan. Tagad visi priecājas, kā man izdodas. Kādreiz noteikti spēlēšu koncertos, būšu orķestrī, braukšu uz ārzemēm,” sacīja Annija Lagone, bet viņas draudzene Elza Liepiņa priecājās: “Kamēr man nebija flautas, noskatījos, kā to tur rokās, un staigāju pa māju ar zīmuļiem pie mutes. Man ļoti patīk spēlēt.”
Tovakar meitenes skolā bija kopā ar savu flautas spēles skolotāju Daigu Maskaļūni. “Meitenēm mūziku mācīt ir interesanti, ar viņām ir jautri. Ja neklausa, tad spēle nesanāk, bet, kad sanāk, tad ļoti priecājos,” tā par savu darbu Daiga Maskaļūne, kura joprojām mācās Latvijas Mūzikas akadēmijā un saka, ka saprast mūziku nozīmē iepazīt vēl vienu, daudziem svešu, nesaprotamu pasauli.
“Priecājos, ka saprotu nopietno mūziku. Tās ir pavisam citas emocijas, vibrācijas. Skaņu pasaule ir tik ļoti piesātināta. Jo vairāk skaņu pasauli iepazīstu, jo vairāk prieka. Bet arī sarežģījumu. Nekas nav viennozīmīgi. Atceros, kā skaņdarbu spēlēju bērnībā, tagad to jūtu pavisam citādi. Tas ir tāpat kā ar grāmatu vai filmu. Paiet laiks, rodas cita pieredze, priekšstati un sajūti pavisam citas emocijas,” tā Daiga, kura, pētot arī mūzikas pasaules dižgaru dzīves, sapratusi, ka ierasti lielas Dieva dāvanas cilvēka dzīvē mijas ar traģisko.
“Arī ar flautu var atskaņot smeldzi, var nospēlēt prieku. Var just rotaļīgo mūzikā. Svarīgs ir pats muzicēšanas prieks. Man svarīgi, ka tas man ir dots, un būtiski, ka varu tajā ar citiem dalīties,” sacīja Daiga.
Elza un Annija neslēpa, ka mūzikas stundās viņas ir patiesi priecīgas, un atcerējās joku, par ko runā reizi no reizes. “Mums gadās samainīt flautas. Kad aizejam mājās, tad sajūtam, ka nav īstā, un pētām- mana bija spožāka, mana vieglāka. Un vēl mums patīk baidīt skolotāju. Paslēpjamies aiz klavierēm un sagaidām klasē ar lielu troksni.”
Komentāri