
11. novembra noskaņās kopā ar jaunpiebaldzēniem Ilgvaru Leimani, Gati Spirģi un Aivaru Ontužānu diskutējām par Lāčplēša dienas nozīmi, armiju un patriotismu. Viņi atzina, ka nav viena veida, kā ieaudzināt patriotismu, viss sākas ģimenē, turpinās skolā un sabiedrībā. Lepnumu par dzimteni veido ikdienas notikumi un attieksme pret tiem. Svarīga ir vēstures zināšana, darba mīlestība un interese par notiekošo savā valstī, – sākot jau ar pagastu.
I. Leimanis: – Esmu bijušais ģeogrāfijas skolotājs un tagad ar dzīvi apmierināts pensionārs. Tēma par Latviju man ir ļoti tuva, jo tā es tiku audzināts, īpaši Ulmaņlaikos, kad varēja klausīties valstsvīru patriotiskās runas, lasīt tā laika presi, klausīties radio. Mani vecāki bija tikai amatnieki, tēvs
Lizuma muižas kalējs, bet mēs bijām patriotiski noskaņota ģimene. Skolā nebija īpašu paņēmienu, kā mūs speciāli audzinātu, bet visa kopējā atmosfēra to veidoja.
Tāpēc arī mēs, vidusskolas zēni, 1943. gadā labprāt aizgājām leģionā, jo bijām jau pieredzējuši padomju varu ar apcietināšanām, ar mocīšanām, nogalināšanām, deportācijām, kad atkal fronte tuvojās Latvijai, bijām mācīti – ja Tēvzemei grūti laiki, tad dēliem jāiet palīgā. Un ar šo leģiona laiku es lepojos, lai arī mūsdienās tie ir neatzītie karavīri.
G. Spirģis: – 1996. gadā dienēju Baltijas bataljonā, biju Bosnijā un Hercegovinā. Manā laikā skolā ar patriotismu diezgan pasmagi gāja, tāpat kā tagad skolās. Ja šobrīd aicinātu sargāt Tēvzemi, šaubos, vai daudzi aizietu. Manī ir patriotiskas jūtas, būtu gatavs aizstāvēt savu ģimeni, bet neesmu pārliecināts, ka valsti. Mūsdienās daudzi dienē naudas dēļ, nevis patriotisku jūtu vadīti. Varbūt, ja skolās sāktu pastiprināti tam pievērst uzmanību, pēc 40 gadiem kaut kas mainītos.
A. Ontužāns: – Esmu dzimis kalpotāju ģimenē, kurā sūri un grūti strādāja. Dienēju padomju armijā, tad sākās Gorbačova pārbūves laiks, daudz lasīju, man parādījās arvien lielāka interese par līdzdalību Latvijas attīstībā, tāpēc iesaistījos Tautas frontē, biju viens no dibinātājiem Jaunpiebalgā.
I. Leimanis: – Un turklāt vadītājs ļoti enerģisks.
A. Ontužāns: – Tad bija degsme, cerība uz kaut ko labu un skaistu, lai arī vēlāk diemžēl viss notika ne tā, kā cerēts. Šķiet, ka politiķi, nokļūstot Saeimā, no tautas tiek atdalīti kā ar Berlīnes mūri. Jūtams, ka tiešām daudzi cilvēki ir vīlušies, jo dzīvo sliktāk nekā agrāk. Kā Gatis teica, ja būtu jāiet uz ierakumiem, tad nezinu gan, kā būtu. Vecie vēl ietu.
G. Spirģis: – Bet jaunie diez vai.
I. Leimanis: – Tagad izskatās, ka politiķi domā tikai par to, kā gūt labumu sev. Un tad arī cilvēkiem veidojas sajūta, ka jādomā tikai par savu labumu.
G. Spirģis: – Ja tas mainīsies, veidosies arī patriotisms.
A. Ontužāns: – Žēl, ka arī tauta ir tik vienaldzīga, tāpat jauniešiem ir maza interese gan par politiku, gan savu novadu un zemi. Daudzi saka, ka viņus neinteresē pat vietējās vēlēšanas. Bet viss sākas ar pagastu. Mani interesē, kas notiek pašvaldībā, kas tur strādā, kā mani uzņems, ko darīs. Es arī viens no pirmajiem iestājos zemessardzē, bet kā ir tagad? Jauniešus interesē tikai datori, draugiem.lv, šovi. Es esmu pretinieks visai tai sistēmai. Tas jau nav normāli, ka atnāk no skolas, sēž draugos, un nekas cits vairs neinteresē.
Paši paraugs jaunajiem
– Jums pašiem ir bērni. Kā savā ģimenē veidojat patriotismu?
A. Ontužāns: – Bērni tika audzināti pie darba. Jā, tagad arī viņi saka, ka sūri tika strādāts, siena kaudzes krautas simtiem, protams, viņi vairs to negrib darīt. Bet man prieks, ka maniem bērniem patīk lauki un zeme, nav tā, ka bēg uz pilsētu prom. Mīlestība pret valsti veidojas no mīlestības pret savu zemīti, par kuru rūpējies un ko apkop.
I. Leimanis: – Man meitas tagad ir pilsētnieces, viņas ir sagatavotas šai dzīvei. Es ļoti daudz ko stāstīju, kā tas bija Ulmaņlaikos. Daudz esmu stāstījis arī par armiju, par leģionu, par kārtību un morāli, kāda tur bija. Bērns sākumā ļoti labprāt uztver šo informāciju un pēc tam pats interesējas. Viņš skatās, ko vecāki dara, un tad līdz ar to arī aug paši, kā ieradumu pārņemot ģimenes vērtības un aktivitātes.
Mazbērni lielā mērā uzauga Jaunpiebalgā un manu piemēru redzēja, kā par visu interesējos, lasīju, tāpēc arī viņi ir sagatavoti. Viņi arī tagad interesējas par notiekošo, lasa laikrakstus. Tikko bija ziņas ”Dienā” par konkursu, ko rīko devītajām klasēm. Ar mazmeitiņu pārrunājām tos jautājumus, viņa brīnījās, ka vienai daļai klasesbiedru tas neinteresē.
G. Spirģis: -Protams, es bērniem varu stāstīt ikai par šodienas Latviju. Man būtu jāmelo, ja teiktu, ka tagad labi dzīvojam, un bērni arī paši redz un saprot. Esam vienoti un priecīgi par Latviju, kad skatāmies sportistu sasniegumus. Bet ar pārējo ir grūtāk. Tomēr Valsts prezidenta vārdu bērni zina.
– Vai jums ir svarīgi nodot bērniem to sajūtu, kāda ir valsts jubilejas aicinājumā- iededzies par Latviju!
G. Spirģis: – Jā, domāju, noteikti. Labprāt iesaistāmies arī šādos valstiskos pasākumos.
I. Leimanis: – Audzinoši ir patriotiskie pasākumi pie Brīvības pieminekļa. Man meitas un mazbērni ir lieli dziedātāji, dzied koros. Jau pa televizoru skatoties, ir emocionāls pacēlums, bet dalībniekiem tas ir vēl dziļāk.
A. Ontužāns: – Bērniem ir jāzina savas valsts un dzimtas vēsture, tāpēc ģeogrāfijā un vēsturē ir jābūt normālai atzīmei. Tad var veidoties pamats patriotismam.
– Ko jums personīgi nozīmē 11. novembris, vai to atzīmējat?
I. Leimanis: – Man tas saistās ne tikai ar šo dienu, bet arī ar Latvijas armiju, jo es taču atceros, ka vēl pirms 1939. un 1940. gada, pirms okupācijas skauti bija Latvijas karavīri, atceros leģionu. Mums pārmeta, ka vāciešus esam aizstāvējuši. Bet tur no tā nebija absolūti nekā. Gājām atturēt tos, kas nāca atkal te postīt, deportēt, apcietināt. Vienmēr esmu apbrīnojis un cienījis Latvijas armijas vecos virsniekus, kas izcēlās ar savu
stāju,
militārām
zināšanām.
G. Spirģis: – Mēs ejam lāpu gājienā. Tā noskaņa ir kopēja 11. un 18. novembrim. Sākumā jau 18. novembris asociējās vienkārši ar dienu, kad ir brīvdiena. (Visi smaida). Skolā mums par to maz mācīja un skaidroja. Bet armijā gan – tieši tur es ieguvu šīs patriotiskās izjūtas.
A. Ontužāns: – Man tā ir diena, kad latvieši nolika savas galviņas, ar vāciešiem cīnoties. Par velti, var teikt. Kamēr krievu armija nogaidīja.
Kārtīgam vīrietim – armija
– Kādas atziņas no savas pieredzes esat ieguvuši?
I. Leimanis: – Katram vīrietim ir jāaiziet armijā. Es domāju, kaut arī bija padomju armija, tā bija vajadzīga.
A. Ontužāns: – Tieši tā es arī gribēju teikt, ļoti žēl, ka vairs nav obligāti jādien armijā. Es to spriežu pēc sava laika pieredzes. Kādi mēs aizgājām armijā un kādi stalti čaļi nācām mājās! Tieši tajā vecumā vajag kārtību un disciplīnu.
G. Spirģis: – Es arī armijā brīvprātīgi aizgāju astoņpadsmit gados, kad Piebalgā ar jauniešiem pārsvarā tusējām. Nolēmu pielikt tam punktu. Lai gan disciplīna bija nopietna un pirmie mēneši šķita murgs, tas bija labi un vērtīgi.
– Vai armija maina arī uzskatus?
G. Spirģis: – Noteikti.
I. Leimanis: – Tā veido stingrāku mugurkaulu.
A. Ontužāns: – Armija arī lielā mērā ietekmē uzskatus par ģimeni.
G. Spirģis: – Tikai tad, kad atnācu no armijas, sāku veidot ģimeni. Tur arī iemāca būt mājās, rada ilgas pēc mājām. Katrā ziņā noteikti gribētu, lai mans dēls aiziet armijā.
– Kādas ir jūsu spilgtākās atmiņas saistībā ar Latviju?
I. Leimanis: – Atmodas laiks ar plašo Mežaparka sanāksmi un tikšanos Daugavmalā, sadošanās rokās Baltijas ceļā. Tie ir spilgti momenti, kas paliek atmiņā ar emocijām, kuras izjustas. Vēl nesen piedzīvotās janvāra dienas, kad ar autobusu braucām uz Rīgu, ar svešu cilvēku jutāmies kā ar savējo. Tas bija tautas pasākums.
Lai arī nepatīkamas atmiņas ir par padomju armijas ienākšanu 1939. un 1940. gadā, tomēr, kad ieraudzīju viņus noplukušos formas tērpos, lai arī viņi nāca kā pārvaldītāji, skats izraisīja smaidu. Vagoni, kuros it kā veda maizi latviešiem, bija tukši, un uz Krieviju tie brauca atpakaļ pilni ar Latvijas maizi, jo mums tās netrūka.
Sāpīgi ir atcerēties, bet pēc padomju armijas padzīšanas publicēja uzņēmumus, kur bija izrakti centrālcietumā sakropļoti un nogalināti cilvēki, pazīstami Latvijas patrioti un inteliģenti.
G. Spirģis: – Man spilgtākās atmiņas ir trīspadsmit gadu vecumā par 1991.gada janvāra notikumiem, kad visu diennakti bija televīzijas tiešraides, kad vēl divos naktī skatījos televizoru, jutu līdzīgi un mēģināju saprast, kas tagad notiks. Varēja just lielu tautas vienotību.
A. Ontužāns: – Man, protams, tautas manifestācijas Mežaparkā un Daugavmalā, Baltijas ceļš un barikāžu dienas. Sieva palika ar diviem maziem bērniem mājās un izjuta bailes, jo visādi varēja būt. Nebija gluži tā, ka aizbraucām uz tējas dzeršanu un pīrādziņu ēšanu.
I. Leimanis: – Domāju, ka barikādēm bija ļoti liela nozīme. Turklāt tās parādīja tautas noskaņojumu.
A. Ontužāns: – Jā, jo padomju vara nekad ar ko tādu nebija saskārusies, viņi apmulsa. Ja mēs būtu šāvuši, tad viņi uzreiz varētu pret spēku lietot spēku.
I. Leimanis: – Laiks, ko esam piedzīvojuši, ir interesants!
A. Ontužāns: – Jā, es nemaz nenožēloju, ka iesaistījos Tautas frontē, lai gan tikmēr citi dalīja kolhoza mantu un es pie tās netiku (ar smaidu). Mums Tautas frontē bija viena no lielākajām grupām Cēsu rajonā. Jaunpiebalgā iesaistās daudz cilvēku, arī uz barikādēm brauca pilni autobusi, gan jauni, gan veci. Piebalga ir slavena ar to, ka no tās nāk dažādi mākslinieki, komponisti un dzejnieki. Aktīvi cilvēki, kas izcēlušies visos laikos. Tas ir tas Piebalgas sīkstums.
G. Spirģis: – Ne velti ir tāds teiciens – ja kāds grib pārveidot pasauli, tad tas nāk no Piebalgas.
Komentāri