
30 gadu svinības leģendārajam folkfestivālam Cēsīs bija savējo tikšanās, atmiņas un, vērtējot šodienu, domas par rītdienu.
Cēsu Jaunajā pilī vēsturniece Dace Cepurīte kopā ar mākslinieku Daini Andersonu iekārtojuši izstādi ““Cēsu vasara ’88”. Ik vārds un darbs ir svarīgs Latvijai”. “Izstādē nav tikai par 3.folkfestivālu Cēsīs, arī citiem tolaik nozīmīgiem notikumiem, kas iezīmēja trešo atmodu. Izstādē ir ne tikai fakti,” sacīja D.Cepurīte un uzsvēra, ka, runājot ar lieciniekiem, vairāk dominē emocijas. Lai iekārtotu izstādi, uzklausītas daudzu tā laika dziesminieku un aktīvu cilvēku atmiņas. Dzejnieks Arvīds Ulme atzina, ka šī izstāde ir saistīta ar situāciju, kāda tolaik bija pasaulē. “Šādi festivāli ir kā ugunskuri, kas tiek iedegti un deg, bet tie ir jāuztur. Dziesminiekiem ir dota spēja būt karognesējiem, modinātājiem. Tāpēc bija demonstrācija pret metro Rīgā un līdz ar to darbaspēka ievešanu, pret Slokas papīrfabriku, kas piesārņoja vidi. Vides aizsardzības klubam jau bija pieredze rīkot dažādas akcijas, pasākumus,” pastāstīja dzejnieks un uzsvēra, ka Cēsīm Dievs iedevis virsuzdevumu, jo te valda īpašs gars.
3.folkfestivāls bija tas ugunskurs, kura liesmas, daudzu tūkstošu uzturētas, bija redzamas pāri koku galotnēm. Pirmos dziesminiekus jau 70.gadu vidū kopā pulcināja Austra Pumpure. Komponists un mūziķis Juris Vilcāns iedibināja folkfestivālu tradīciju, viņš bija to idejas autors un veidotājs. Pirmais notika Jelgavā 1986.gadā. “Devīze “Drīz būs pavasaris” izteica mūziķu, dzejnieku, visas sabiedrības gatavības, arī ticības pakāpi. Tolaik nez vai kāds izlikās labāks nekā īstenībā, jo tas nebija izdevīgi. Festivāla aura pieļāva būt dumjam, bet ne falšam,” vēlāk rakstīja J.Vilcāns. Nākamais festivāls arī notika Jelgavā, bet trešais un ceturtais Cēsīs.
Par J. Vilcānu folkfestivālā pēc 30 gadiem tika runāts daudz. Arī Andri Bergmani, Aivaru Neibartu (Ņurbuli), Andri Kārkliņu, Andri Černovu, kuru vairs nav mūsu vidū, grupu “Akcents” un Valda Ābola un Jura Vilcāna radīto dziesmu “Celies, pirmais stāvs!”.
Valdis Atāls pastāstīja, ka savulaik Juris viņam uzdāvinājis ģitāru, kuru spēlējis, mūrējot kamīnus. “Kad uzzināju, ka viņš miris, nospēlēju darbabiedriem koncertu un ieliku ģitāru kamīnā ar pateicību, ka tā kalpojusi, instruments ar lielu vaidu sadega. Žēl bija ģitāras un Jura, raudāju par abiem,” atmiņās kavējās Valdis.
Jura Vilcāna brālis Valdis Vilcāns atgādināja, ka daudzi, kuri piedalījās 3.folkfestivālā Cēsīs, uzstājas šodien, dzied dziesmas, kuras toreiz bija aktuālas.
Agita Kaužēna festivālā pirms 30 gadiem bija jaunākā. “Juris Vilcāns noslēgumā pasniedza savu balvu “Jura Vilcāna zelta dakšas”. Pats bija parastas dakšas aptinis ar papīru,” atceras Agita.
3.folkfestivāla logo rotāja sestdienas lielkoncerta skatuvi Pils dārzā. Par to dažādi skaidrojumi. Tā autors mākslinieks Dzintars Zilgalvis. Toreizējais padomju funkcionārs un folkfestivāla atbalstītājs Druvis Skulte atzina, ka sarkanais simbolizē komunistisko režīmu un mazie odiņi mēģina to ietekmēt, cik var. Vēl izskanēja doma, ka jāvērtē – logo redzama sirds vai dibens, kam mieru neliek odi.
“Katrs, kurš būs uz skatuves, vēstīs patiesību. Ne tikai iepriecinās, būs arī kāds skarbāks vēstījums,” atklājot koncertu, sacīja tā vadītājs, dziesminieks Egons Pičners un arī atgādināja: “Uz dziesminieku koncertiem nenāk klausītāji. Tie iet uz roku un popu, šlāgeriem. Te nāk dzirdētāji, jo ir jādzird vēsts, kas ielikta dziesmas vārdos.”
Vairāk nekā piecas stundas dziesminieki uz skatuves nomainīja dzejniekus, pazīstamie – jaunos. Katram gribējās dalīties atmiņās, pastāstīt savas izjūtas folkfestivālā pirms 30 gadiem. Jaunie, kuru toreiz nebija klāt, varēja vien klausīties un dot pārliecību, ka dziesminieku gars ir dzīvs. To sadziedāšanās dziesmās apliecināja cēsniece Kristīne Rozenberga un Edgars Zingers, to savās dziesmās izteica Silvestrs Sīlis, Vincents Kūkojs, dzejā Māris Salējs. Ieva Akurātere, Raimonda Vazdika, Haralds Sīmanis, Silvija Silava, Valdis Atāls, Aivars Lapšāns, Anta Eņģele , Arvīds Ulme – katrs ar savu vēstījumu par to, kā reiz bija. Kaut kur izpalika šodienas ziņa rītdienai. Vien Arvīda Ulmes klusi bilstais, ka būs vēl viena atmoda.
Apmēram pustūkstotis interesentu Pils dārzā daudzas dziesmas dziedāja līdzi. Tās, dziedātas jaunībā, neizgaist no atmiņas. Klausītājos rets jaunāks cilvēks. Citai paaudzei daudz ko nesaprast.
“No tūkstošiem Pils parkā pirms 30 gadiem esam palikuši daži simti. Laiki mainās. Vai vairs nav, par ko runāt? Tādi nu esam,” “Druvai” atzina Ilze Kalniete no Mālpils, kurai spilgtā atmiņā klausītāju pilnais Cēsu Pils parks.
Koncerta laikā draugi zvanīja cits citam, stāstīja par koncertu, daudzi šo notikumu Cēsīs bija palaiduši garām, tas bija kā apmaldījies plašajā brīvdienu izklaides sarakstā. Savējie, dzirdētāji, sabrauca. “Celies, pirmais stāvs!”, “Lilioma dziesma”, “Vienaldzība”, “Tie, kas rāpo, tie, kas lido” un citas kopā dziedātās dziesmas pamodināja svētdienu. Atmiņu pilnas melodijas paslēpās vasaras klusumā, kuru ik pa brīdim pārtrauca kāds ods. Bet atmiņās ir spīts, kas uzjundī. Vismaz kopā dziedāt un gūt spēku tālākam ceļam.
Komentāri