Sestdiena, 4. oktobris
Vārda dienas: Modra, Francis, Dmitrijs

Ļauties hokeja dullumam

Druva
200904242336398014

Šodien raunēnietim Andrim Abrāmovam pie mašīnas ir valsts karodziņš, mugurā Latvijas hokeja izlases krekls. Pēcpusdienā viņš kopā ar ģimeni sēdēs pie televizora. Sašutums, ovācijas. Arī kaimiņi sapratīs – pasaules čempionāts hokejā sācies.

– Valsts izlases krekls man mugurā kopš 10.aprīļa, kad sākās pārbaudes spēles. Tā jau ir tā kā ticība – lai mūsējiem veicas. Tā ir gluži vai apsēstība no 2000.gada, kad pirmoreiz bija iespēja būt klātienē čempionāta spēlēs. Pērn nebiju Kanādā un tagad neaizbraucu uz Šveici, septiņus gadus esmu bijis dažādu valstu ledus arēnās. Pirmoreiz ar raunēnieti Raiti Kalēju sadūšojāmies – jābrauc. Bija jau bažas, kā būs, visi sveši. Mēs abi esam pietiekami atraktīvi, ātri iejūtamies. Tā visus gadus ar Impro devāmies ceļā. Tikai ekskursijā uz šīm valstīm nebrauktu, neesmu tāds ceļotājs. Bet, ja vienu dienu ir spēle, nākamajā kultūras programma – brīnišķīgi. Pirmoreiz satikāmies sveši cilvēki, tagad vienreiz gadā sazvanāmies, un viss notiek. Mūs vieno tikai hokejs. Bija jau doma braukt uz Šveici ar savu auto, bet tomēr par dārgu. Biļete uz spēli maksā ap 24 latiem, un paketē vismaz trīs spēles. Šveice ir dārga valsts. Nekas, nākamgad.

– Kas ir būtiskais, kāpēc gribas būt ledus hallē, nevis atlaisties krēslā pie televizora un skatīties spēli? – Emocijas. To gammu veido atraktīvi cilvēki. Laikam jau uz mūžu atmiņā paliks čempionāts Ķelnē.

Kad uzvarējām amerikāņus, tūkstoši Latvijas fanu nāca ārā no arēnas, sita bungas, pūta taures. Visiem prieks, ka mūsējie vinnējuši. Tās ir emocijas, kuras nevar izstāstīt, tās jāizdzīvo. Man balss ir trenēta, bet pēc šādām spēlēm parunāt grūti. Pirmajos gados uz čempionātiem aizņēmos lielu mednieka tauri, skanēja iespaidīgi.

Tā ir tāda dīvaina sajūta, tikko uzvelku fana kreklu, esmu valsts pārstāvis. Jūtu, ka man jau ir spārniņi. Mani pazīst. Čempionātos, kad arēnā esi līdzjutējs, tu dzīvo līdzi savējiem. Spēles vērošana, analīze ir tad, kad mūsējie nespēlē. Vācijā bija ļoti lētas biļetes, tad sēdējām augšas tribīnēs un vērojām, kādus zīmējumus spēlēs veido citu valstu komandas.

Atmiņā noteikti paliks brauciens mājās no Somijas ar prāmi. Pēc pēdējās spēles uzkāpām uz prāmja, noguruši aizgājām gulēt. Pamodāmies, vēl joprojām bijām Somijā. Izrādījās, jūras vidū prāmis saplīsis. Visu dienu dzīvojām pa Helsinkiem. Mājnieki klausījās radio – prāmim, ar kuru brauc fani, jūras vidū gadījusies ķibele. Bet mēs bijām pašā lejā. Uz Vāciju braucot, pie Polijas robežas stāvēja 50 autobusu rinda. Astoņas stundas vienās dziesmās un muļķībās. Ķelnē pie rātsnama plīvoja Latvijas karogs, prāmis uz Somiju nebrauca ar Igaunijas karogu, bet Latvijas. Vienmēr atrodas kāds palaidnīgs drosmīgais, kurš to izdara.

– Latviešus čempionātos gaida? – Viņi ir siltums organizatoru dvēselēm. Nevienai komandai tādu fanu nav. Čehijā mūsējiem bija jāspēlē vienā apakšgrupā ar mājniekiem, tad arī parādījās viltotās biļetes, jo visi zina, ka latvieši būs klāt, viņiem vajadzēs. Čehi ar to iekrita. Viņi arī ir dulli uz hokeju un, ja spēles notiek pašu mājās, grēks neiet.

Latvijas hokeja fani ir korekti un skaļi. Jā, troksnis ir liels, bet citur tas nav bijis tik haotisks kā Rīgā, kad visi pūta taures, kad ienāca prātā. Jāpūš tad, kad tas jādara, nevis nepārtraukti vai kad iegribas. Ja mūsējie mazākumā un naidnieks uzbrūk, kad mūsējam dara pāri, jāpūš, cik spēka, bet nevis parastā spēles epizodē.

– Dažiem varbūt tā ir iespēja pazīmēties?

– Tā uzskata tie, kuri nav fanu kustībā. Uz čempionātiem nebrauc tādi, kam hokejs neinteresē. Protams, lielā barā gadās visādi. Čempionātā Rīgā bija daudzi, kam galvenais bija izrādīties – es arī te esmu.

Varbūt kāds uzskata, ka arī es zīmējos, ka tāds pamuļķis. Kad sākās “Dinamo” sezona, dienās, kad bija spēle, pie mašīnas, piespraudu komandas karodziņu, tagad valsts izlase spēlē – valsts karodziņš. Un mugurā valsts vienības vai “Dinamo” krekls. Man patīk. Reizē tā arī ir informācija skolēniem. Viņi zina, ja Brencim (tā fizkultūras skolotāju sauc skolēni. S.F.) ir karodziņš pie mašīnas, krekls mugurā – šovakar ir spēle. Kaut hokejs neinteresē, viņi zina. Neatbalstu fanošanu kafejnīcās. Esmu televizora priekšā, man bars apkārt traucē. Kad vārtus iesit, kaimiņš, protams, dzird. – Ar ko citu valstu fani atšķiras no mūsējiem?

– Latvieši ir skaļi. Austrieši, šveicieši ir atraktīvi, viņiem ir lielāka kopības izjūta. Mums ir fanu klubi, es nezinu, ko viņi dara. Citās valstīs ir fanu klubi, viņiem ir superīgākie saukļi, kurus zina tikai viņi. Protams, daži ritmi aizņemti no futbolistiem. Kad jālēkā, viņi kaut ko bubina. Mums ir – “Latvija, Latvija!”, “Sarauj, sarauj!” un aizņemtais – “Olē, olē”. Ja fanu klubs ir, vajadzētu padomāt kaut ko interesantāku. Tagad ir jauns variants “Latvija, Latvija!”, populārs – “Vai tu zini, mana mīļā?”. Hokeja fani ir ļoti draudzīgi. Futbola līdzjutēji gan ir gatavi cits citu apdraudēt. Latviešiem ar visiem ir labas attiecības, īpaši ar zviedriem.

– Pats arī spēlē hokeju?

– Man hokejs vienmēr paticis, kaut esmu futbolists. Spēlēju piecus gadus. Tā gan tāda nosacīta spēlēšana, vaļasprieks. Divreiz nedēļā braucu uz Valmieru – vienreiz spēle, otrreiz treniņš. Pirms tam braucām uz Aizkraukli. Kopā ar līgatniešiem esam izveidojuši komandu, septiņi esam no Raunas, pārējie no Līgatnes. Jaunākajam spēlētājam ir 22 gadi, vecākie vēl gluži piecdesmitgadnieki neesam. Būtībā komanda ir ģimene. Tā ir ne tikai paši spēlētāji, visi ir savējie. Arī manējie brauc uz spēlēm, skatās, jūt līdzi.

– Vai Raunā vajag sporta zāli?

– Sen jau. Īpaši tagad, jo arī Drustos, kas tagad Raunas novadā, zāles nav. Tehniskais projekts jau bija gatavs, celtniecības izmaksas lēsa ap 900 tūkstošus latu. Bet…kas to apsaimniekos un cik tās uzturēšana izmaksās? Par peļņu nesošu sporta zāli nevar būt ne runa. Viens no risinājumiem – čempionātu, dažādu sacensību, kausu izcīņu rīkošana, kā to dara Jaunpiebalgā. Tad ir dalības maksas. Tāpat darbojas Valmieras olimpiskais centrs.

Pagastā futbolam ir piekrišana. Mums ir četras komandas. Nezinu, kas puišiem futbolā patīk. Ir tādi puikas, kas visu zina par Čelsiju, Liverpūli, cītīgi seko līdzi klubiem, futbolistu gaitām. Viņi ir iedegušies, internetā meklē. Tas ir forši! Kaut nepārdegtu, ka ir tādas intereses. Raunas puikas ir aizspēlējušies līdz Rīgai. Ir vairāki, kuri gatavi dzīvot tikai pa futbola laukumu. Mūsu komandu problēma – spēlējam mazo futbolu, jo nav tik daudz cilvēku un arī iespēju trenēties. Cēsu rajonā vinnējām, Vidzemē jau vajadzēja par trim spēlētājiem vairāk, Rīgā vēl vairāk. Bet godam nostartējām.

Volejbols arī jauniešiem patīk. Varbūt tāpēc, ka, īsti nemākot spēlēt, var iztikt ar maz kustībām. Basketbola spēlēšanai mūsu istaba par mazu.

– Arī sportošana, kā ikviens vaļasprieks, nav lēta.

– Mēs Latvijā attīstām visus sporta veidus, kaimiņiem igauņiem nekas tāds prātā nenāktu. Ja viņi slēpo, tad slēpo, nevis dara visu. Visu darīt tik mazā valstī nevar, neesam tik bagāti. Latvija ir unikāla zeme, kurā vēl ir tik daudz valsts vienību, tik daudz individuālo sporta veidu čempionu. Par visu jāmaksā. Sportošana nav lēta ne profesionāļiem, ne amatieriem. Hokeja treniņš Valmierā katram maksā piecus latus, ledus laukumu īrējam divas komandas kopā. Arī par sacensībām jāmaksā, arī

benzīnu. Jauniešiem kaut vai spēlēt hokeju ir ļoti dārgi, man ir forma, un tā kalpo vairākas sezonas, jaunieši aug, viņiem katru sezonu vajag jaunu, tāpat slidas. Arī fanošana diemžēl atkarīga no maka biezuma. Klubu “Sarauj, Latvija!”, “Namejs” dalībnieki brauc arī uz citām valsts vienības spēlēm. Atbalsta savējos, viņi ir traki uz sportu. Ja var atļauties, to dara.

– Daudz runā, ka jaunatni sports neinteresē, pārāk daudz pašam jādara.

– Kad stāstu par hokeju, ja pats vēl tikko esmu atbraucis no čempionāta, klausās. Kāds vēl piebilst, ka mani televizorā redzējis. Grūti saprast, kas tieši šīsdienas jaunatni interesē. Viendien visi skrituļo, tad bmx, vēl nākamajā dienā futbols. Nav noturīgu interešu.

Četras ziemas pie skolas bija ledus laukums. Puikas ripu pasit labprāt, ja notīrīts ledus. Paši netīrīs. Šī nebija laba ziema, laukumu pat neuzlējām. Četras diennaktis jāstrādā, lai varētu slidot. Kā aukstums nostabilizējās, tā tūlīt atkusnis.

– Kādas Latvijas valstsvienībai izredzes šīgada čempionātā?

– Veiksmi vajag. Komanda ir stabila, kaut pēdējās spēlēs bija zaudējumi.

Man

ļoti patīk Aleksandrs Ņiživijs. Mārtiņam Cipulim pēdējā laikā veiksme met līkumu. Ja visas trīs spēles zaudējam, arī pēc tam varam veiksmīgi cīnīties. Amerikāņiem varbūt visi spēlētāji vēl nebūs atbraukuši. Ar zviedriem būs grūta spēle. Izšķirošā būs ar Austriju. – Kas nosaka veiksmi? Zvaigznes?

– Viennozīmīgi. Tu vari mest, mest, mest, protams, kāda pļurka tiek. Ja normāls metiens, vārtsargs var noķert, bet, ja taisa taureņus… Mēs, “Raunas bruģakmens” komanda, aizbraucām uz Igauniju, viņi ir stipri pēc velna. Met un

klapē mūs vienā laidā, bet mēs iemetam, viņi klapē, mēs iemetam. Rezultāts bija neizšķirts, un bullīšos mēs vinnējām. Tā stiprie dabūja pa muguru. Veiksme ir vajadzīga.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Muzejs glabā dzīvesstāstus, kas dod spēku

03:00, 14. Sep, 2025

Uz Melānijas Vanagas muzeju kādreizējā Doles, Rencēnu un jau savulaik arī Amatas pamatskolā sabrauca daudzi. […]

Pagasts bez centralizētā siltuma nepaliks

03:00, 13. Sep, 2025

Rudens sākums ir laiks, kad Cēsu novada apvienību pārvaldes cītīgi gatavojas apkures sezonai, lai tā […]

Ieriķu kopienai "kājas aug" bibliotēkā

03:00, 12. Sep, 2025

Ieriķu bibliotēka ir uzskatāma par vietu, kur sāka izveidoties kopienas aktīvo iedzīvotāju grupas iedīglis. Par […]

Tēva dienas ieskaņā dodas pārgājienā

03:00, 11. Sep, 2025
2

Tēva dienu atzīmēsim šo svētdien, 14. septembrī, bet jau aizvadītajā svētdienā ģimenes bija aicinātas uz […]

Iepazīst sociālajā jomā paveikto un nepieciešamo

03:00, 10. Sep, 2025
1

Tiekoties ar labklājības ministru Reini Uzulnieku, Cēsu novada sociālajā jomā iesaistītie apliecināja, ka iedzīvotājiem ir […]

Renovētajā ēkā top mūsdienīgs bērnudārzs

03:00, 9. Sep, 2025

Skaistu atdzimšanu piedzīvo 1882. gadā celtā ēka Cēsīs, Dārtas ielā 1. Tajā pēc rudens brīvlaika […]

Tautas balss

Sludinājumi