
Laila un Guntars Zeiles saimnieko Skujenes pagasta “Gaidās”. Abi saimnieki saka, ka laukos ir savas priekšrocības, pilsētā savas, taču saimniekošanu lauku sētā neparko nemainītu pret dzīvi pilsētas “džungļos”. Pašlaik “Gaidās” ir zirgs, aitas un vistas. Skujenē Līvānu māju pudurītī stāv septiņi tukši nami, saimniece saka, ka dzīvojamās ēkas viņai nevajagot, bet kūtiņas gan labprāt piepildītu ar dzīvu radību. Laila ir bitenieka palīgs, bet Guntars ir kravas auto šoferis, taču viņi pilnībā izmanto visu, ko lauki spēj dot.
“Mums ir dārzs, kurā ir ap 60 ražojošu ābeļu. Kad rudenī vācam ābolus, tie ir tik skaisti, ka žēl izbarot lopiem, tāpēc sāku meklēt alternatīvas. Pašlaik produktu klāstā ir žāvēti āboli, āboli ar šokolādi, kaltētas ābolu miziņas, kuras, pieliekot pie jebkuras ārstnieciskās tējas, uzlabo tās garšu un smaržu. Cilvēki tumšajos mēnešos labprāt dzer zāļu tējas, tāpēc gatavoju dažādu augu maisījumu. Tur ir gan mežrozītes, gan pļavā atrodamas spēka zālītes, gan ābolu gabaliņi. Tēja ir brīnišķīga dāvana ģimenes locekļiem. Līdztekus taisu cidoniju sukādes ar šokolādi. Tirdziņos lauku labumus novērtē.”
Līdztekus veselīgo našķu ražošanai Laila gatavo arī plīša lācīšus: “Kā es smejos-tie gatavoti pēc 1959. gada “receptes”. Pirmo šuvu ar norādītajiem materiāliem, tāpēc tas ir smagāks par citiem, taču pēc tam pārgāju uz mūsdienīgiem audumiem un pildīju ar sintaponu. Šie lāčuki ir unikāli ar to, ka tiem kustas ķepas un arī galva. Lai pagatavotu vienu plīša lācīti, paiet viss vakars. Līdz šim esmu šuvusi tikai sev un bērniem, bet, izmēģinot roku rotaļlietu gatavošanā, saprotu, ka nebūt nav kauns parādīt savu darbu arī citiem. Dažas idejas ir noskatītas internetā, dažas izdomātas savā prātā. Par tējām un saimniekošanu uzzinu no senām grāmatām. Turklāt, laukos dzīvojot, lietas apgūsti no bērna kājas, jo tā darījusi tava mamma un vecmāmiņa. Vēl pirmskara grāmatās var atrast vērtīgus padomus, kā galdi godiem jāklāj, kā drēbes pareizi jāloka. Informācija ir, tikai nedaudz jāpapūlas un jāpameklē.”
Arī nolietotas drēbes iegūst jaunu skatu un funkcijas. Tā no veciem džinsiem tapusi brīnumjauka pleca soma. Laiski uz galda gozējas pašdarināts kaķis. “Lupatu kaķis tiks likts pie durvīm, lai nenāk aukstums,” paskaidro Laila.
“Gaidas” šogad bija nominētas Amatas novada “Raženākās zemnieku saimniecības” titulam, lai arī paši atzīst, ka laukos dzīve nav viegla, viņiem te patīk. “Kādam arī laukos jādzīvo. Pilsētā visiem vietas nepietiek,” sirsnīgi smej Laila. Bet Guntars piebilst, ka lauciniekam tomēr mazāk iespēju nekā pilsētniekam.
“Laukos ir viens veikals visā pagastā. Tajā izvēles nav, kamēr pilsētniekiem ir varianti- “Maxima”, “Rimi” un kas tik vēl ne. Pilsētniekam ir laiks vaktēt atlaides, kamēr lauciniekam jāpērk produkti par tādu cenu, kādu noteicis veikalnieks. Līdz ar to pilsētnieks var ietaupīt, bet laucinieks ne.
Pilsētnieki mums pārmet sūkstīšanos, sakot – kas tad jums! Pašiem izaug kartupelis, biete un burkāns. Jā, piekrītu. Tomēr veikalā poļu kartupeļus var nopirkt par 20 centiem kilogramā, kamēr laukos par tādu cenu kartupeli pie labākās gribas neizaudzēsi. Parēķiniet, cik izmaksā zemes uzaršana, kultivēšana, vagu dzīšana, ecēšana, stādīšana – beigās viss ir krietni dārgāk. Vienīgais mierinājums, ka es pats zinu, ko ēdu, bet tas arī viss.”
Tāpat G. Zeile ievērojis, ka pilsētnieki dažbrīd tā pieraduši pie komforta, ka aizmirst, kādas izklaides iespējas viņus ieskauj, un nekur lāgā neiet: “Neapvainojieties, bet jūs, pilsētnieki, uz kultūras pasākumiem varat aiziet, kamēr mums jābrauc. Lai es aizbrauktu, vajag mašīnu. Mašīnai vajag degvielu. Tuvākā degvielas uzpildes stacija 20 kilometru attālumā. Nav mašīnas, dzīve apstājas. Par bērniem runājot, pilsētniekam bērns guļ līdz septiņiem, pusastoņiem rītā. Viņam turpat pie mājas pienāk sabiedriskais transports, vai arī viņš dzīvo tik tuvu skolai, ka var aiziet ar kājām. Laukos bērns ceļas pussešos. Mazais iet ar kājām līdz lielam ceļam, kur salst un gaida autobusu. No skolas atgriežas ap sešiem, kad ārā jau piķa melnums. Par elektrību maksājam tāpat kā visi. Pilsētnieki maksā par apkuri, mēs tāpat. Vienvārdsakot, laukos var dzīvot tikai bagātie, jo dzīve te ir dārgāka.”
Lai gan pats tikko uzskaitījis visus pilsētas labumus, Guntis saka: “Uz pilsētu? Uz to burzmu? Tikai pār manu līķi! Pirms desmit gadiem Cēsīs mudžēja no cilvēkiem, nebija, kur likties. Tagad jau krietni mierīgāk – iziesi cauri pilsētai un uz ielas saskaitīsi: cik pirkstu, tik cilvēku, gandrīz kā laukos. Tik un tā es esmu piederīgs šai vietai un nekur nekustēšos. Man vajag savu pagalmu, savu stūri, savu kaktu, kur paķimerēties. Mēs ar Lailu nevaram iedomāties, kā tas būtu – nekā nedarīt.”
Zeiles ieskicē vēl kādu problēmu, kura jau kļuvusi par nebeidzamo stāstu – pagasta ceļu sliktais stāvoklis. “Tas, ka ceļu dēļ tiek lauzta mūsu tehnika un mašīnas, nav nekas jauns, taču pavisam cita lieta nokļūšana darbā,” saka Guntars, bet Laila piebilst: “Tā tiešām ir bijis. No rīta pieej pie loga un saproti, ka sniegs līdz ceļiem, bet sazin kad kāds atbrauks un izšķūrēs pagasta ceļus. Zvanu priekšniekam un stāstu savu problēmu. Gadījās saprotošs vadītājs, bet ko darīt tiem, kuriem vadītājs nav pretimnākošs?”
Problēmu daudz, ko salīdzināt arī. Tik viens skaidrs, arvien vairāk lauku iedzīvotāju paļaujas uz saviem spēkiem un netic pasaku stāstītājiem, kas Latvijā sola piena upes ķīseļa krastos. Viens gan žēl, plaisa, kas rodas starp lauku iedzīvotājiem un pilsētniekiem, plešas arvien plašāka.
Komentāri