Tuvojoties Lāčplēša dienai un valsts svētkiem, uz sestdienas sarunu aicinājām militāristu un Cēsu rajona jaunsargu vadītāju Ilgoni Briedi. Viņa štāba pakāpe ir virsseržants. Dienestu sācis pirms 13 gadiem Cēsu zemessardzē, vēlāk kļuvis par profesionālu karavīru. Un nu jau daudzu gadu garumā pievērsies arī jaunsardzei.
– Pavisam man uzticēti 80 jaunsargi, skolēni no vairākiem rajona pagastiem- Taurenes, Drustiem, Vecpiebalgas un Dzērbenes, vecumā no 12 līdz 18 gadiem. Precizējot, tik ilgi, kamēr skolēns pabeidz 12. klasi. Ir tādi, kuri uz jaunsargu pulciņu
nāk jau no desmit gadu vecuma. Ir bērni, kuriem darbošanās jaunsardzē ļoti patīk.
– Vai meiteņu skaits jaunsardzē ik gadu nepieaug?
– Kādreiz arī es domāju, ka sieviete un armija ir diezgan nesavienojamas lietas. Taču meitenes pēdējos gados ir ļoti aktīvas gan jaunsardzē, gan profesionālajā dienestā, kur viņas nav tikai sekretāres vai noliktavu pārzines. Viņas ir virsnieces un komandē karavīrus. Un viņām tas ļoti labi sanāk. Jāsaka, pirms gadiem desmit meitenes uz jaunsardzi tikpat kā nenāca. Viņas bija kautrīgas un skatījās uz notiekošo vairāk no malas. Taču patlaban meitenes ir atvērušās un grib pierādīt sevi, apliecinot, ka militārajā jomā var darboties ne sliktāk kā puiši, kuri ir lielāki delveri. Meitenes turpretim daudz ko ņem nopietnāk.
– Kā mūsdienās jaunajiem vīriešiem veidojas morālā un fiziskā stāja? Vai obligātais militārais dienests nenāca par labu ikvienam puisim?
– Grūti noskatīties uz tiem jauniešiem, kuri bezdarbībā klimst pa pilsētas ielām vai sēž pagastu centros. Viņiem nekas neinteresē. Arī jauniešu fiziskā sagatavotība ir daudz sliktāka, nekā tas bija kādreiz. Bēdīgi redzēt, ka puišu raksturs kļūst aizvien meitenīgāks. Viņi paliek arvien maigāki, nevarīgāki, fiziski neaktīvāki un nespēcīgi. Domāju, tas ir slikti, ka nav vairs obligātā militārā dienesta. Tas Latvijas puišus padarīja staltākus, spēcīgākus un pievilcīgākus. Puišu kā vīriešu statuss pamazām krītas. Taču daba nemīl tukšumu. Ja puišu nav, armijā pamazām ienāk meitenes. Nezinu, bet varbūt pēc vairākiem gadiem arī pie mums, līdzīgi, kā tas ir, piemēram, Izraēlā, armijā būs ne mazums sieviešu. Taču jaunsardze ir alternatīva armijai. Un jāsaka – gribētāju ir daudz, bet pietrūkst iespēju. Cēsu rajonā esam tikai divi jaunsardzes vadītāji, protams, visu skolēnu vēlmes piepildīt nevaram, lai gan jūtam, ka interese ir tiešām liela. Turklāt jaunsardze ir iespēja izpausties tiem jauniešiem, kuriem nepatīk ne dziedāt, ne dejot, ne nodarboties ar citām radošām izpausmēm.
– Vai puiši jūs uztver kā autoritāti?
– Tā noteikti ir. Cik tad daudz skolās ir skolotāju vīriešu? Turklāt militārā skola nāk ar disciplīnu, un tas viņiem patīk. Var arī just, ka kāds meklē to, ko mājās nesaņem no tēva, ka zēni uz manis skatās kā uz kaut ko īpašu. Zinu, ka mani jaunsargi ļoti gaida nodarbības. Un ir tiešām patīkami, ka varu būt noderīgs ne tikai kā karavīrs, bet arī kā cilvēks.
– Kāda ir Latvijas karavīra loma mūsu valstī?
– Bieži saka – mums ir maza valsts un mēs nekādos apstākļos nebūtu spējīgi sevi aizstāvēt no kāda lielāka uzbrukuma. Taču katrai valstij, neskatoties uz to, cik kura liela, savi karavīri ir nepieciešami. Turklāt armija nav tikai spēks, kurš var briesmās aizstāvēt, bet arī palīdzēt dabas stihijās un dažādās citās nebūšanās. Bet, dzīvojot mūsdienu apstākļos, kad daudzviet pasaulē notiek nemieri, nevaram arī paši būt simtprocentīgi droši par sevi. Tāpēc jau mūsu karavīri brauc misijās, iegūst pieredzi un ar to dalās tālāk.
– Ko jums nozīmē 11. novembris – Lāčplēša diena? Un kā šo dienu izprot jūsu audzēkņi jaunsardzē?
– Interesanti, ka valstī gan 11., gan 18. novembris ir plaši atzīmēti svētki, bet tik un tā ir daļa jauniešu, kas tā arī nezina, kas tie īsti par svētkiem. Ja pasaka Lāčplēša diena, kāds sāk ausīties – folklora, Andrejs Pumpurs un eposs „Lāčplēsis”… Taču ir jaunieši un pusaudži, kuri nakts laikā varētu izstāstīt, kas ir Lāčplēša diena, kāpēc to dēvē par armijas dzimšanas dienu un tā tālāk. Strādājot ar skolēniem skolās, secinu, ka daudz kas ir atkarīgs no vēstures skolotājiem. Arī saviem jaunsargiem šajās svētku dienās skolās vadu atceres pasākumus un militārās stafetes. Lāčplēša diena jaunsargiem ir atzīmējama svētku diena, kurā notiek dažādas aktivitātes. Domāju, ka pamazām jaunajai paaudzei šie divi valstij tik svarīgie datumi paliek atmiņā. Arī nesen uzņemtā latviešu filma „Rīgas sargi” jaunās paaudzes izglītošanā devusi daudz.
– Vai esat savas valsts patriots? Vai šīs jūtas viegli ieaudzināt jaunajā paaudzē?
– Noteikti esmu patriots, un tieši tādēļ nodarbojos ar to, ar ko nodarbojos. Esmu arī viens no tiem, kas šo patriotismu cenšas ieaudzināt jaunajā paaudzē. Ir skolēni, kuriem viņu ģimenēs šīs jūtas jau ir ieaudzinātas. Taču noteikti ir daļa vecāku, kuri ļoti aizņemti ar ikdienas darbiem un pienākumiem, neatrod laiku tādu izpratni iemācīt. Diemžēl.
– Diezgan bieži pēdējā laikā var dzirdēt cilvēkus sakām – es mīlu savu zemi, bet ne valsti… Par ko tas liecina?
– Grūti spriest, cik daudz patriotisma ir mūsu valstsvīros. Vairāk izskatās, ka viņiem tuvākas ir savas, ne tautas intereses. Un pieļauju, ka lielākoties cilvēki patiešām mīl šo zemi, no kurienes nāk mūsu saknes. Valsts iekārta patlaban lielāko daļu sabiedrības neapmierina. Nezinu, kā būtu, ja tagad izveidotos situācija, ka jāiet un jāaizstāv sava valsts. Līdz ar armiju pulciņš brīvprātīgo noteikti būtu. Taču pieļauju, ka būtu daļa, kas ātri sakravātu mantas un mestos prom no Latvijas. Lai gan latvieši ir pierādījuši, ka prot cīnīties par savu zemi…
– Kuri, jūsuprāt, ir pēdējo gadu svarīgākie notikumi, kas mainījuši valsts likteni?
– Noteikti iestāšanās NATO. Domāju, ka tas bija pareizi. Bet viss, kas attiecas uz iestāšanos Eiropas Savienībā, ir diezgan bēdīgi. ES cilvēkiem ir atņēmusi pēdējo cerību strādāt un būt noderīgiem. Lauksaimniecība tiek likvidēta. Lauki izput. Ražotnes likvidējas.
– Ar kādām emocijām pats gaidāt Latvijas 90. dzimšanas dienu?
– 90 gadi ir daudz, ja tos pielīdzina cilvēka mūžam, bet valstij tas ir tikai tāds mazs pikucītis. Visi pasākumi, kas tiek gatavoti, ir labi, un to pat varētu būt vēl vairāk. Bet man liekas, ka tajā visā nav iekšā dzirkstelītes. Man šķiet, ka cilvēki, cīnoties ar ikdienas problēmām, ir noguruši. Jā, valstij ir svētki, bet lielākā daļa sabiedrības paskatās un nodomā: „Bet man ir jāstrādā, jādomā, kā izdzīvot”. Šo svētku sajūtu ar šādām domām nevar izdzīvot līdz galam. Vispār jau cilvēks mūsu valstī ir nostādīts dīvainā lomā. Man vienmēr licies jocīgi, ka īsti pat nezinām, cik cilvēku, cik ģimeņu no valsts izceļojušas
kaut uz to pašu Īriju. Ir sajūta, ka cilvēks mūsu valstī var būt un var nebūt. Domāju, šobrīd dzīvojam uz naža asmens. Visiem prātā ekonomiskā krīze, bezdarbs un citas nebūšanas. Nevar saprast, kas tālāk notiks.
Atgriežoties pie tēmas par svētkiem un salūtu, domāju, ir cilvēki, kuri pateiktu, ka tā ir lieka naudas izšķērdēšana. Daudz lielāks emocionāls pacēlums tautai būtu tad, ja šo naudu iedotu uz svētkiem pensionāriem, maznodrošinātām ģimenēm vai citiem trūcīgajiem. Tā būtu sajūta, ka viņus atceras, par viņiem domā… Bet lai vai kā, es svētkus gaidu. Citus gadus esmu piedalījies svētku parādēs, bet šogad noteikti gribēšu paskatīties no malas, kā tā izskatās.
– Ko jūs atbildētu, ja prasītu, kas jums ir Latvija?
– Vispirms jau tā ir mana dzimtene. Tā ir vieta, kur esmu dzimis, audzis un kurai jūtu savu piederību. Tā ir vieta, kurai varu būt noderīgs. Un Latvija ir mana bagātība. Zinu, ka Latviju nekad neapmainīšu pret citu valsti. To cenšos ieaudzināt arī saviem bērniem. Mīlestību pret šo mazo zemes pleķīti plašajā pasaulē. Atminos laikus, kad par šādām patriotiskām tēmām nevarēja runāt. Atceros, kā man to vecāki un vecvecāki stāstīja. Kā pa kluso bija jāsvin šie svētki. Atminos, kā ar atplestu muti klausījos stāstus par izsūtīšanu… Par ieaudzināto mīlestību pret valsti man noteikti paldies jāsaka vecākiem un vecvecākiem.
– Ko jūs vēlētu Latvijai dzimšanas dienā?
– Lai Latvijai šādu dzimšanas dienu būtu ļoti daudz. Un arī to, lai valsts jubilejas svinēšana kļūtu par priecīgāku pasākumu. Mums šīs
svinības ir pārāk nopietnas. Kā pasaka – 18. novembris, tā visi saraujas teju vai kamolā. Nav īsti sajūtas, ka
tie tiešām ir svētki. Trūkst dzirkstīguma.
Komentāri