Drabešnieks Gunārs Lubūzis no laikraksta “Druva” redakcijas mājās brauca, vedot televizoru.
“Izrādās, tukša plinte arī reiz mūžā izšauj. Tā man ar laimestu loterijā. Kaimiņi arī interesējās, kā man tas izdevies,” saka Gunārs, kurš “Druvas” loterijā pusgada un ilgāka laika abonementiem laimēja televizoru, un klusi piebilst, ka reiz tomēr jau vinnējis. Padomju laikā rubli.
“Kā iemācījos lasīt, tā arī “Druvu” esmu lasījis, jo tā visos laikos bijusi pastkastītē,” stāsta lasītājs un atklāj, ka pats lasīšanu sāk ar pirmo lappusi, dzīvesbiedre Astrīda ar pēdējo, bet abi cītīgi izlasa visu avīzi. Kā atzīst Gunārs, ne tikai par dzīvi Amatas novadā un zemnieku ikdienu, bet arī citām tēmām un notikumiem.
“Svempi 1” ir Gunāra dzimtās mājas. Te arī Lubūži saimnieko nelielajā saimniecībā. “Man nav tik glauns traktors, lai brauktu uz Rīgu protestēt. Saimniecība neliela, arī kredītsaistības nespiež
pie zemes. Kamēr visi bērni nav savā dzīvē, saimniekosim, tad jau redzēs,” tā Gunārs par saimniekošanu šodien un nākotnē. Neviena no trim atvasēm savu dzīvi ar lauksaimniecību nesaistīs. “Televizors tiks jaunākajai meitai Mārai Rīgā. Tā viņai vēl nav, ir studente, būs sabiedrisko attiecību speciāliste,” saka Gunārs un piebilst, ka vakaros jau televizoru paskatoties, bet nekāds lielais zilā ekrāna vērotājs neesot.
Lasītājs gan nav apmierināts, ka avīze pastkastītē ir tikai ap trijiem pēcpusdienā, kādreiz, kā jau piepilsētā, bijusi agri no rīta.
Komentāri