Piektdiena, 26. septembris
Vārda dienas: Gundars, Kurts, Knuts

Laiks paiet, atceroties bērnību

Druva

“Vecāki man bija dievticīgi, kopš mazām dienām gājām baznīcā. Toreiz dienas skaitīju līdz svētkiem, tagad jau tās dienas pavisam vienādas palikušas, kaut Ziemassvētki vienmēr silti bijuši,” par to, kā sirdī paiet gaidīšanas laiks, stāstīja Lūcija Tupuriņa. Lūcijas tantei pēc dažiem mēnešiem būs 93. dzimšanas diena un viņa ir pagasta vecākā sieviete.

“Man ir gājis ļoti slikti, gājis arī labi. Bet Dievam ticēt nekad neesmu pārtraukusi. Arī grēkojusi esmu diezgan. Un bērnus neesmu audzinājusi Dieva garā, jo tolaik tik ļoti bija bail no Sibīrijas, ka par Dievu neko viņiem nestāstīju, nemācīju,” saka Lūcijas tante, kura dienas pavada, meitu aprūpēta, dēls no Valmieras reizi pa reizei braucot ciemos. Ko viņa gaida Ziemassvētku laikā? Lūcijas tante saka, ka tieši to pašu, ko katru vakaru Dieviņam izlūdzas, par ko pateicas.

“Es pateicos, ka neesam badā, ka neesam atstāti, ka veselība pietiekoša, cik nu viņa katram var būt. Pateicos, ka man ir tik labi bērni. Man ir ļoti labi bērni. Meitas ir blakus, tagad jau apkalpo, jo viena vairs paiet nevaru,” tā Lūcijas tante, kura tikko noskatījusies, kā uz palodzes noziedējis Ziemassvētku kaktuss. Tagad viņa gaida, kad bērni ienesīs eglīti, un pašķirsta atmiņu krājumus. Dziesmu grāmatas rindiņas vairs acu spēks neļauj izlasīt, bet viņa tāpat paskaita kādas rindas dvēseles mieram.

“Bērnībā dzīvojām Lejasciema apriņķī, Dūres pagastā. Mums līdz baznīcai bija divpadsmit kilometri. Vasarā gājām pa taisno caur pļavu, bet Ziemassvētku vakarā braucām ar zirgu un kamanās. Bija zvaniņš pie ilkss. Jā, un tas skanēja,” pa atmiņu kupenām pabradāja Lūcijas tante, kura Ulmaņlaikos strādājusi pie ebrejiem, viņu bodē Rīgā, tad zirgu pastā, vēlāk kolhozā, apkopjot govis, jaunlopus, cūkas un aitas. Lūcija neslēpj, ka gada gaišākos svētkus svinējusi pie visām varām, priecīgāk, klusāk, kā nu vajadzējis. Viņa ir pārliecināta, ka tie ir siltākie svētki, kuros nav vērts domāt par dāvanām, bet tiem cilvēkiem, kuri mums blakus, un arī laiku, kas nemanot paskrien.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ieriķu kopienai "kājas aug" bibliotēkā

03:00, 12. Sep, 2025

Ieriķu bibliotēka ir uzskatāma par vietu, kur sāka izveidoties kopienas aktīvo iedzīvotāju grupas iedīglis. Par […]

Tēva dienas ieskaņā dodas pārgājienā

03:00, 11. Sep, 2025
2

Tēva dienu atzīmēsim šo svētdien, 14. septembrī, bet jau aizvadītajā svētdienā ģimenes bija aicinātas uz […]

Iepazīst sociālajā jomā paveikto un nepieciešamo

03:00, 10. Sep, 2025
1

Tiekoties ar labklājības ministru Reini Uzulnieku, Cēsu novada sociālajā jomā iesaistītie apliecināja, ka iedzīvotājiem ir […]

Renovētajā ēkā top mūsdienīgs bērnudārzs

03:00, 9. Sep, 2025

Skaistu atdzimšanu piedzīvo 1882. gadā celtā ēka Cēsīs, Dārtas ielā 1. Tajā pēc rudens brīvlaika […]

Katru vasaru kāds stūrītis krāšņāks

03:00, 8. Sep, 2025
1

Turpinot tradīciju, arī šovasar augustā notika Vecpiebalgas apvienības pārvaldes konkurss “Sakoptākā sēta”. Vērtēšanas komisija – […]

Stāsts nav par skolas solu, bet vērtībām

03:00, 7. Sep, 2025
6

Šovasar par Ungurmuižu rakstīts vairākkārt. Ne kā arhitektūras pērli, kuru skatīt brauc Latvijas iedzīvotāji un […]

Tautas balss

Sludinājumi