
Ieejot istabā, pretī nāk gailēns. Ziņkārīgi noskatās un steidzas pie saimnieces.
“Vistai bija gadalaiki sajukuši. Noslēpās un 14. decembrī, tūlīt pēc manas vārda dienas, izveda cāli. Labi, ka vienu,” pastāsta Lūcija Skrīvere, un Titiņš savā valodā kaut ko vēsta saimniecei. Lūcija smej, ka nu jau iemācījusies putna teikto saprast – kad prasa ēst, kad grib gulēt.
Uz galda moderns inkubators, uz 8.martu vajadzētu izšķilties cāļiem. Lūcijas Skrīveres kūtiņā ir ap simts putnu, ne tikai vistas, arī pērļu vistiņas, kas saimniecei īpaši patīk, tītari. Mājputni dēj bioloģiskās olas. Par tirgošanu nav jādomā, jo tās tiek radiem un draugiem. “Ja vistas staigā savā vaļā, olām cita garša, to visi saka. Mums ģimenē visiem olas garšo. Un tas ir kaut neliels atspaids. Ja jāpērk, tikai tad redz, cik olas dārgas,” domās dalās straupiete un pastāsta, ka tāpat kā citi, kas tura putnus, uztraucas par lapsām. Lai gan suņi sargā, tomēr tās iemanās kādu vistu aiznest. Rudenī nelūgtās viešņas nozaga divas tītarienes. “Vēl kūtī pa ziemu dzīvo četri zvirbuļi. Kāpēc lai nedzīvotu, ja tur silti un galds vienmēr klāts,” par putnu saimi stāsta saimniece un piebilst, ka putni viņai vienmēr patikuši un ar tiem labi saprotas.
“Vai nav jauki, Titiņš gadalaikus samaisījis,” nosaka Lūcija. Nesen vistas bērnu pirmoreiz aiznesusi uz kūti. Tā bijusi traģēdija abiem. “Titiņš kliedza, ar nagiem ieķērās manā jakā. Noliku zemē, trīsreiz vistas viņam iesita pa galvu. Pirmoreiz, nabadziņš, ieraudzīja vistas. Tikko kāda vista straujāk pakustējās, tā cālis muka. Pie siltas krāsns pieradušam, grūti. Mājās gan suņiem un kaķim ierādījis vietu, kaķis pat mūk. Gan jau iedzīvosies arī starp citiem putniem,” prāto Lūcija un atzīst, ka Titiņš rudeni un pavasari salaidis kopā.
Bet pavasaris Straupes pusē jau jūtams. Lūcija 11.februārī dzirdējusi, kā zīlīte asina zāģi. Tā putniņš dzied tikai pavasarī.
Lūcija Skrīvere ir priecīga, saņēmusi pirmo pensiju, vismaz atspaids. Ilgus gadus viņa audzē stādus un tirgo. “Sešus gadus sacīju, ka pēdējo pavasari audzēju stādus, šis būs septītais. Mēģinu sev iestāstīt, ka nevajag, bet, kā pavasaris jūtams gaisā, tā solītais aizmirstas,” par sevi pasmaida straupiete un atzīst, ka prāts jau nesas uz stādīšanu. Nav miera, ka visas vajadzīgās sēklas vēl nav nopirktas. “Parasti sēju no 15. līdz 20. martam. Agrāk ne, jo stādiem trūkst gaismas, tie nīkuļo. Un, ja vēl vēls pavasaris, izstīdzē. Kad elektrība bija lētāka, varēja atļauties iedegt spuldzes,” pastāsta saimniece un piebilst – pagaidām tikai sīpoli salikti, lai aug lociņi.
Lūcija Skrīvere savulaik Bulduros izmācījās par dārznieci. Ar lepnumu viņa saka, ka deviņas kursabiedrenes aizvien ir uzticīgas profesijai un kaut ko tajā dara. Lūcijai patīk eksperimentēt, gaidīt, vai izaugs tas, kas iecerēts. Viņa potē augstcelmu ogulājus – upenes, ērkšķogas, arī ošus, gobas, vītolus. “Tas darbs relaksācijai. Ja kāds pasūta, izaudzēju. Rozes gan ne,” stāsta straupiete.
“Gribu mazdēliem iemācīt potēt, negrib ķēpāties, toties viņiem padodas piķēšana un stādu tirgošana. Tirdziņos varu atpūsties, viņi visu izdara,” ar lepnumu stāsta vecmāmiņa un piebilst, ka stādu audzēšana un tirgošana – tas ir intensīvs darbs četrus mēnešus. “Viegli nav, bet man patīk. Kamēr cilvēks var, jākustas, jādara tas, ko māk,” nosaka Lūcija. Dēla ģimene dzīvo un strādā Anglijā, meita tepat Straupē. Kā katrai vecmāmiņai, Lūcijai svarīgi mazbērniem nodot to, ko pati prot. “Man trīs mazdēli, ļoti gaidu mazmeitiņu,” viņa atklāj.
Lūcijai no bērnības patikuši rokdarbi. Šoziem daudz saadīts. Viņas ģimenes sievietes bijušas lielas audējas. Pēc ilgāka pātraukuma Lūcija atsākusi aust. Vecvecmāmiņas 140 gadus vecās stelles labi klausa, un top krāsaini lupatdeķi. “Gribas pagleznot, gleznošana noņem stresu,” viņa bilst un paskatās ārā pa logu, kur ainava mainās pa stundām. “Ziedus gan negleznoju, tik skaisti kā dobē vai pļavā man neiznāks, un kāpēc gleznot, ja varu tāpat par tiem priecāties. Man patīk ainavas. Jauki taču ziemā skatīties bildē, kur redzama vasara,” saka straupiete Lūcija Skrīvere.
Sēklas stādiem jau zemē
“Pavasara nemiers jau jūtams. Arī putni kļūst skaļāki, diena garāka,” saka straupietis Ilmārs Āboliņš. Ikdienā viņš trādā kooperatīvā “Straupe” par šoferi un Rīgā un Vidzemē izvadā piensaimnieku saražoto. Ilmārs atzīst, ka ir lepns un gandarīts, ka ved pircējiem kārtīgus, veselīgus piena produktus. “Tas, ka Latvijā cilvēku paliek mazāk, redzams. 12 gados, ko strādāju piensaimniekā, daudz kas mainījies. Arī iepirkšanās tradīcijas mainās. Mazajām bodītēm grūti izdzīvot, jo viss ir lielveikalos un tajos vienmēr ko var nopirkt lētāk,” domās dalās Ilmārs un uzsver, ka “Straupes” produkcijai ir savi pircēji, kuri to novērtē.
Ar dzīvi Straupē Ilmārs ir apmierināts. Viņš smej, ka Straupe ir kā Eiropas centrs, jo te viss notiek. “Ja te ir darbs, tad dzīvošanai ļoti laba vieta. Bezdarbam neticu, vajag rokas, kājas pakustināt, ne tikai datora peli,” saka straupietis.
Mājās jau sākusies pavasara rosīšanās. Ilmārs pa ziemu sagatavojis kastītes, dzīvesbiedre Iveta jau sasējusi sēklas. “Savam priekam, siltumnīca liela, stādus padalām radiem, kaimiņiem, vairs netirgojam un pa tirdziņiem nebraukājam. Izaug gan puķu, gan dārzeņu stādi,” bilst straupietis. Vēl pirms dažiem gadiem Āboliņi nodarbojās ar stādu audzēšanu. Veda tos tirgot uz dažādiem tirdziņiem. Tad Ilmāram nebija darba, laiks bija tāds, ka arī Ivetai frizētavā klientu mazāk. Stādu audzēšana bija atspaids ģimenes budžetā.
“Kā jau laukos, visu ko esam darījuši. Bija liela saimniecība. Pat ap 200 trušu un vistu, nemaz nerunājot par govīm un cūkām. Pamazām vien saimniecību likvidējām. Ja visu dienu neesi pa māju, nekas neiznāk. Kādudien atbraucām mājās, 30 vistas guļ pagalmā, sesks bija atnācis ciemos. Ja grib audzēt kādus dzīvniekus, tad tiem arī jāvelta viss laiks un darbs,” pastāsta Ilmārs un piebilst, ka brīvais laiks tāpat paiet saimniekojot pa māju, jo tur darāmais ir vienmēr.
“Tā divatā dzīvojam, dēls strādā Cēsīs, dzīvo Stalbē, abas meitas Siguldā. Gaidām ciemos mazbērnus. Vasara vienmēr ātri paiet. Vienmēr cenšamies izbrīvēt laiku, lai kaut kur aizbrauktu,” domās dalās Ilmārs Āboliņš un atzīst, ka katram gadalaikam savi jaukumi un sliktumi, bet vienmēr visvairāk tiek gaidīts pavasaris.
Zina savas tiesības
Vitālijs Logins atbraucis uz veikalu un ir diezgan kreņķīgs. Gadu nav izdevies atrast darbu. Interesējies tuvējās pilsētās, sūtījis daudzus pieteikumus internetā, pagaidām nekā.

* CERĪBAS NEZAUDĒ. Straupietis Vitālijs Logins jau gadu meklē kārtīgu darbu, par kuru darba devējs arī samaksā.
“Nevienam neesmu vajadzīgs,” saka straupietis. Viņš ir šoferis. Ar dažādām kravām izbraukājis visu Eiropu, latviešu firmā strādājis arī dažādās valstīs. “Darbs jau ir, bet nav garantijas, ka būs arī alga. Diemžēl man ir rūgta pieredze,” stāsta Vitālijs un atklāj, kā ne viena vien firma, kad jāmaksā alga, pazūd, ka darba devēji negrib dzirdēt par komandējuma naudu, kas pēc likuma pienākas tālbraucējam šoferim. “Kādi ir sludinājumi internetā? Neskaidri, sola kaut ko, lai gan skaidrs, ka, tiklīdz sāksi strādāt, tā visa nebūs,” rūgtajā pieredzē dalās Vitālijs. Viņš arī pārliecinājies, ka labi skaitās tie šoferi, kuri nelasa līgumus, neko neprasa. “Nav nekāds labais noskaņojums,” nosaka straupietis.
Komentāri