Piektdiena, 26. septembris
Vārda dienas: Gundars, Kurts, Knuts

Kur Eiropas govij aste, kur galva?

Druva

“Govs tā pati, bet tā kā citādāka. Nu, cik varēs, tik vilks, kad ne, tad metīs pie malas! Ai, šito gan ne-raksti! Traks, vai! Nu, ko metīs pie malas?! Jāmācās laukos ir visu laiku. 1984. gadā beidzu Lauksaimniecības akadēmiju. Bet kas tie bija par laikiem? Tagad esam Eiropā. Viss tiešām ir kā no jauna,” aizgūtnēm stāstīja Lauma Priedenfelde, kura uzsver, ka, dzīvojot Eiropā, vairs nav arī zemniece, bet piemājas saimniecības “Smilgas” īpašniece. Tā kļuvis izdevīgāk. Piemājas saimniecībā ir gan govis, gan aitas, un iegādāta jauna tehnika, lai ar darbiem var tikt galā.

“Piena māja uztaisīta. Jā, viegli, labi, bet cik tas maksā? Enerģiju te paņem,” tā Lauma, kura trīs mēnešus mācījusies par bioloģisko lauksaimniecību, meitas ejot piena kvalitātes kursos. Pati mācījusies grāmatvedības lietas un ekoloģisko saimniekošanu, bet ziemas viducī priekšā mācības par netradicionālo saimniekošanu.

“Mani šausmīgi interesē. Ej tu sazini! Varbūt vajag mazliet vīnogas, mazliet mellenes… Pie mājas jau iestādīju! Šitas jau nav apgūts. Esi atvarā, tad jādzīvo līdzi. Ja nemācīsies, tad nevarēsi saimniekot. Tevi izspiež kā citronu. Tā ir Eiropa, bet man patīk,” tā Lauma, kura nedomā, ka bērni būs lieli saimniekotāji laukos. Viņai ir pieci bērni, bet par saimnieku laukos vēlas palikt vien divdesmitgadnieks Uldis.

“Es jau velku tos bērnus uz lauku pusi. Visi no skolām piektdienās mājās un sūtu uz kūti. Un vēl, lūdzu, uz kursiem iet, jo papīrs jau kabatu nespiež. Redz, ja es CV rakstu, tad būtiskākais, ko tur varu iespiest, ka man ir pieredze lauksaimniecībā. Putni bija, tagad liellopi, aitas. 34 aitu mātes, jēri. Nevienam nevajag! Kur viņus likšu? Piecpadsmit latus sola, ja pārdošu. Es viņas zupā, desās ielikšu! Šito neraksti! Vēl arī ar vilnu andelējos, citi sen atmetuši ar roku, jo pie naudas nevar tikt. Var tikai iemainīt – vilnu pret dziju, deķiem. Jā, tinies tajos līdz ārprātam. Dziju vēl var pārdot,” ikdienas rūpes klāstīja Lauma, tāpēc arī izglītošanos viņa uztver kā izaicinājumu uzzināt kaut ko jaunu.

“Kā pie mums? Ir dators, nav interneta. Viss kārtībā! Pēc kursiem zinu, kam piezvanīt, kur aiziet, lai padomu paprasītu. Nevajag te nevienu aicināt no malas, lai skata un naudu par to paprasa,” tā Lauma, kurai ne pēc enerģijas, ne vārda un arī pēc pieredzes nebija kabatā jāmeklē. Viņa ir no tām urbējām, kurām visas regulas un likumi ir kā šķēršļu rinda barjerskrējējam. Cik kuro reizi veiksmīgi izdodas, bet visi priekšraksti un grūtības ir pievārējamas.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ieriķu kopienai "kājas aug" bibliotēkā

03:00, 12. Sep, 2025

Ieriķu bibliotēka ir uzskatāma par vietu, kur sāka izveidoties kopienas aktīvo iedzīvotāju grupas iedīglis. Par […]

Tēva dienas ieskaņā dodas pārgājienā

03:00, 11. Sep, 2025
2

Tēva dienu atzīmēsim šo svētdien, 14. septembrī, bet jau aizvadītajā svētdienā ģimenes bija aicinātas uz […]

Iepazīst sociālajā jomā paveikto un nepieciešamo

03:00, 10. Sep, 2025
1

Tiekoties ar labklājības ministru Reini Uzulnieku, Cēsu novada sociālajā jomā iesaistītie apliecināja, ka iedzīvotājiem ir […]

Renovētajā ēkā top mūsdienīgs bērnudārzs

03:00, 9. Sep, 2025

Skaistu atdzimšanu piedzīvo 1882. gadā celtā ēka Cēsīs, Dārtas ielā 1. Tajā pēc rudens brīvlaika […]

Katru vasaru kāds stūrītis krāšņāks

03:00, 8. Sep, 2025
1

Turpinot tradīciju, arī šovasar augustā notika Vecpiebalgas apvienības pārvaldes konkurss “Sakoptākā sēta”. Vērtēšanas komisija – […]

Stāsts nav par skolas solu, bet vērtībām

03:00, 7. Sep, 2025
6

Šovasar par Ungurmuižu rakstīts vairākkārt. Ne kā arhitektūras pērli, kuru skatīt brauc Latvijas iedzīvotāji un […]

Tautas balss

Sludinājumi