Gada nogale nākusi ar daudziem nepatīkamiem pārsteigumiem teju ikviena valsts iedzīvotāja dzīvē. Dažādas krīzes, bezdarbs un banku problēmas nodarbina daudzus prātus.
„Druva” viesojās pie cēsniekiem Jāņa un Ingas (savu uzvārdu nevēlējās atklāt, sakot, ka negrib, lai bērniem pēc tam būtu jācieš), kuri dalījās pārdomās par ikdienas dzīvi un samilzušajām problēmām. Ģimeni šobrīd skārušas problēmas, kuras nākas pārvarēt. Viena no lielākajām – kredītsaistības ar banku.
„Astoņus gadus nostrādāju par šoferi, bet pirms mēneša darbu nācās zaudēt. Jā, krīze. Diemžēl arī manā darba vietā daļu algas maksāja aploksnē, un šobrīd izjūtu sekas, ka bezdarbnieka pabalsts ir niecīgs,” saka Jānis un neslēpj, ka „kā vīrietis jūtos slikti, jo šobrīd sieva
ir vienīgā pelnītāja ģimenē, kurā
aug arī divi bērni”. Ģimene, līdzīgi kā daudzas citas, šobrīd domā, kā izdzīvot.
„Mums pašlaik klājas grūti. No rītiem ceļos ar kamolu kaklā un baidos, ka arī es zaudēšu darbu. Kas
tad notiks? Nezinu. Mums ir hipotekārais kredīts, automašīna līzingā, ikmēneša komunālie maksājumi, bērnu skolas vai bērnudārzu naudas un vēl, un vēl. Šobrīd nezinu, kā dzīvosim tālāk, jo vīram darbu atrast neizdodas. Sirdi māc rūgtums, un kādreiz jūtu, ka nav spēka cīnīties. Tad ar vīru vakarā, kad bērni nolikti gulēt, sēžam un runājamies. Esam vienojušies, lai arī cik grūti klātos, to neizrādīsim bērniem. Strīdi un stresa situācijas ģimenē nav nepieciešamas,” domās dalās Inga, dodot vārdu vīram: „Kad pirms četriem gadiem ņēmām hipotekāro kredītu dzīvoklim, bija pavisam cita situācija. Mēs abi strādājām, saņēmām labas algas un plānojām ģimenes pieaugumu. Toreiz likās- viss būs tā, kā tajā mirklī, un kredīts, kas paņemts uz 25 gadiem, likās normāls. Taču tas, kas notiek šobrīd, ir prātam neaptverami. Mēs vēl neesam nonākuši bankas melnajā sarakstā, taču pēdējo mēnešu laikā saistības ar banku izjūtam kā nepanesamu slogu. Pieļaujam domu, ka vienkārši no dzīvokļa būs jāatsakās un jādodas dzīvot uz Madonu pie manas mammas. Patiesībā sajūtas ir neaprakstāmas. Jo runa ir tikai par izdzīvošanu vārda vistiešākajā nozīmē.”
Runājot ar ģimeni par pašreiz notiekošo valstī, abi atzīst, ka nespēj to komentēt. Trūkst saprašanas, lai analizētu un vērtētu.
„Mēs esam vienkārši cilvēki, tādēļ nesākšu analizēt valdības pieļautās kļūdas vai uzskaitīt nepadarītos darbus. Es vienkārši nesaprotu, kas notiek. Arī banku krīze nav saprotama. Tikai tagad saprotu, par ko
pirms pāris gadiem runāja gudrie, brīdinot cilvēkus par neapdomīgu kredītsaistību slēgšanu. Taču jāsaka, mēs nebijām no tiem, kuri būtu grābuši kredītu pēc kredīta. Mēs to varējām atļauties visus šos četrus gadus. Tagad saprotu, ka drīz var pienākt mirklis, kad dzīvokļa atslēgas būs bankai jāliek galdā,” domīgs saka Jānis un atzīst, ka nav vēl ar sievu bijuši bankā un runājuši par savām grūtībām.
„Mēs vilksim, cik varēsim. Bet, ja sapratīsim, ka vairs nevaram nekā, no sapņa par savu māju atteiksimies. Kas to būtu domājis, ka dzīvē viss tā mainīsies. Vai, parakstot līgumu ar banku, domājām, ka valstsvīri cilvēkus novedīs līdz šādai situācijai? Kurš domāja, ka pasaule sagriezīsies kājām gaisā?” vaicā Inga, valdot asaras.
Komentāri