
“Tā ir mana mūža mīlestība,” tā par tautā izslavēto ziedu karalieni saka dārzkope, ainavu arhitekte Aina Zvaigzne. Viņas dārzā lauku mājās ziedot prāvas rožu dobes, kurās lepnās puķes rindotas pēc krāsas, auguma, pat smaržu buķetes.
“Rozes prasa kopšanu, bet nespēju citādāk. Visu mūžu nostrādāju “Cēsu ziedā”, audzēju rozes no sēkliņas, tad piķēju, potēju un gadā realizējām vairāk nekā 40 tūkstošus stādu Baltijā un Krievijā,” dalījās Aina Zvaigzne. Viņa ir no dārzkopju dzimtas. Vecvectēvs bijis Inciema muižas dārznieks, šīs pašas zināšanas bijušas vectēva brālim, bet no Ainas vēlmi darīt apkārtni sakoptāku un ziedošāku mantojusi arī meita Indra. Viņi ir dārzkopji četrās paaudzēs, tāpēc Aina ļoti priecājas, ka aizvien vairāk cēsnieku pievēršas apkārtnes sakārtošanai, izvēlas dekoratīvos krūmus, skujeņus un puķu dobes savā tuvumā. Uzmetot acis cēsnieku veikumam, Ainai nākas reizēm arī atzīt – kas par daudz, tas par skādi, bet cilvēku gaume esot dažāda, tāpēc, pirms kritizēt, ir jānovērtē, ka cilvēks mēģinājis veidot dārzu, plānot ainavu, kas ir katras ģimenes dzīvojamā telpa ārpus mājas sienām.
Jau vairākus gadus Aina vairs nestrādā nevienā dārzkopības uzņēmumā, bet rozēm un ainavu veidošanai ļaujas tik, cik sniedzas vēlmes un interese. Viņa neslēpj, ka konsultējusi, kā ierīkot daiļdārzu, kā atrast piemērotāko vietu dārzā, kur uzcelt laubīti, dārza kamīnu. Tikai daiļdārznieks vislabāk zina augu īpašības, arī kaprīzes – vienam patīk saule, otram ēnaināka vieta. Svarīgi, lai dārzā ir nianses, kas to baudāmu dara visu gadu.
“Tagad jau vairs nesaku, ka visu zinu tikai par rozēm, jo par daudzām ziemcietēm, košumkrūmiem varētu stāstīt stundām ilgi. Man ir bijuši padoma prasītāji, kuriem ļoti patīk skujeņi, tad esmu palīdzējusi sakombinēt augstās, vidējās un klājeniskās formas, arī krāsu toņus, lai patīkami vērot. Bieži iesaku stādīt spirejas, jo tās zied maijā, vasarā, vēl vēlā rudenī, tikai jāzina šķirnes,” sprieda Aina un piebilda, ka nebūt nav tā, ka glītu, pareizi iekārtotu daiļdārzu var atļauties tikai cilvēki ar biezu naudas maku. Aina ir pārliecināta, ka var iztikt ar mazumiņu, bet izveidot skaistus stādījumus sirdspriekam. Vēl kāda nianse – Aina Cēsīs ir daudzdzīvokļu nama iemītniece. Kad prasu, vai nejūtas apdalīta, kā tas kurpnieks, kuram nekad labu apavu nav, Aina atsaka: “Man ir sava paradīze krustcelēs starp Cēsu, Limbažu un Rīgas rajonu. Braslas krastos mums ir tikai zeme. Tā ir mana vieta, kur visu esmu veidojusi tā, kā pašas acij un sirdij tīk. Dārzkopis otram nedrīkst uzspiest savu gribu. Ja stāstu par tām pašām rozēm, man liktos, ka katrā dārzā rožu laukumiņam var un varbūt pat vajag atrast vietu, bet ir cilvēki, kuriem nepatīk. Es priecājos par tiem, kam patīk,” smējās Aina un paskaidroja, ka viņa jau nenorāda, kur kam jāaug, bet daudzi vaicājuši padomu, kā dārzu kopt. Iestādīt ir viens darbs, kas padarīts, bet, ja nerūpēsies, tad prieka būs maz.
“Un tad es izstāstu, ka rozes vecais ziedu ķekars jāizgriež līdz pirmajai spēcīgajai pieclapītei, ka krūmu formas jāveido no stādījuma mazotnes. Ja augstos krūmus veido lodes formā, ja tie ir dažādos toņos, tad ir interesanti. Un neesmu pret, ka koptā daiļdārzā aug arī augļu koki – saldie ķirši, bumbieres, ābelītes, taču arī to vainags ir jāveido, lai ne tikai skaisti izskatās, bet pašiem saimniekiem ērtāk,” tā Aina un priecājas, ka cilvēki nekaunas lūgt padomu un palīdzību. Aina izlīdz vairākiem Cēsu plašo dārzu saimniekiem tikt galā ar ikdienas darbiem, lai uz nedēļas nogalēm, kad mājās mēdz ierasties ciemiņi, sakopts būtu arī dārzs.
“Izgriežu krūmos vecos ziedus, izkopju zāliena malas. Ja to nedara kārtīgi un regulāri, dārzs zaudē izskatu. Vairākas ziemcietes dzen jaunus pumpurus, dāvinot ilgu ziedēšanu, bet, ja vecos ziedus laikus nenoplūc, tad jauniem nav vietas,” ābeces patiesībā dalījās Aina, bet diemžēl ikdienas steigā, bieži uzņēmējdarbībā aizņemtiem cēsniekiem tam neatrodas vajadzīgo brīžu, tāpēc Aina ir kā dārza aukle – pieskata augošo skaistumu, lai nekas tam nekaitē.
“Vēl nepateicu par savu mīļo puķi – ir arī klājeniskās rozes, tās zied kā kupenas. Iedomājieties – rožu ziedi kā paklājs. Un akcentam var stādīt augstcelmu rozes. Tās stāv stalti, kā sceptera pušķis ziedu paklāja viducī,” nosmējās Aina, atzīstot, ka par savu dzīvi dabas pasaulē viņa varētu stāstīt dienu no dienas. Viņa cēsnieku dārzus izrāda ārzemju viesiem un lepojas, ka tādi izveidoti senajā pilsētā, viņa pērnajā mācību gadā ainavu arhitektūru mācījusi Priekuļu tehnikuma audzēkņiem. Neesot bijis lielāka prieka, kā tas, kad vairāki jaunieši teikuši stingru jā darbam dārzu un ziedu pasaulē.
“Gada laikā dārza dvēseli nevar saprast. Tam paiet viss mūžs. Un katrs zemes stūrītis prasa atšķirīgu pieskārienu,” tā prasmīgā un pieredzes bagātā dārzu veidotāja un kopēja.
Komentāri