Trešdiena, 1. oktobris
Vārda dienas: Elma, Menarda, Elna

Krāsas garša kopā ar izcilo Džemmu

Mairita Kaņepe
B74k1994 1

Lūk, kas ir viedums, lūk, kas ir gara aristokrātija! Tai būt tuvumā – to par laimi uzskatīja daudzi cēsnieki, ļoti cerot, ka māksliniece Džemma Skulme savā cienījamā vecumā nolems ziemas dienā mērot ceļu no Rīgas un Cēsīm. Viņas personālizstādes “Krāsas garša” atklāšanu gaidot, cēsnieki viens pēc otra pienāca sasveicināties. Pārsvarā jau katram pienācējam tika pajautāts vārds un uzvārds, lai sirmā, 91 gadu sasniegusī dāma domās atkāptos tajā gadu desmitā un notikumos, kurā tagadējie cēsnieki satikti, notikumos, kuros būts, darbos, kas paveikti.

“Esmu šausmīgi garos gados, sens cilvēks. Es labi nedzirdu un vairs labi neredzu. Vakar domāju, ka nevarēšu braukt uz Cēsīm, jo uzskrēja asinsspiediens. Šorīt saule bija tik spoža, un visas tās atmiņas par Cēsīm, pilsētas pievilcību, tas viss man lika celties un braukt,” nemitīgi atkārtoja Džemma Skulme, sastapusi paziņas no vai cik seniem, bet svarīgiem notikumiem viņas pašas, arī Cēsu vai visas Latvijas dzīvē, kad atkal bija iespēja atgūt valsts neatkarību. “Mēs, sievietes, mēs izvilkām!” pagātni raksturoja kādreiz tik aktīvā sabiedriskā darbiniece, deputāte. “Taču prieks, ka šeit ir daži jauni vīrieši, arī nedaudz vecāki un visvairāk tādu skatītāju, kuri ir tuvu maniem gadiem.”

Māksliniece turpina gleznot arī tagad. Džemmas Skulmes darbus, kas tapuši 2016. gadā, kā viņa saka, “izbaudot to labo, meditatīvo sajūtu, kas rodas, satiekoties ar krāsu”, tagad var ieraudzīt Cēsīs. Izstāžu nama 32 pastāvēšanas gadu laikā te šī ir Džemmas Skulmes ceturtā izstāde. Un tajā, lai kādreizējais muižas stallis Cēsīs pārvērstos par oriģināli veidotu vietu izstādēm un koncertiem, izšķirošā brīdī padomju laikā savu pirkstu pielikusi Džemma Skulme – cilvēks, kurā funkcionāri toreiz ieklausījās.

Jaunākās izstādes veidotāji – fonds “Mākslai vajag telpu” un izstādes kuratore Inga Šteimane – parūpējušies, lai līdzās gleznām būtu aizraujošs, vizuāli veidots vēstures stāsts vairāku gadsimtu garumā saistībā ar mākslinieku Skulmju dzimtu. Ekspozīciju papildina kolāžas no dokumentiem, attēliem. Džemma Skulme, kādreiz tik nepārspējama un harizmātiska sabiedriskās dzīves līdere, ir saglabājusi spēju runāt ar sabiedrību par svarīgo.

Dzimtas vēsturei veltītās kolāžas var uztvert kā vizuālo mākslu un var arī ieskatīties izstādes ceļvedī un noskaidrot, kur, kad un kam piederējis attiecīgs sens dokuments vai zīmējums, piemēram, Džemmas vecvecākiem 19. gadsimtā. To, ka 90 gadus pārsniegusī dāma pati ir bijusi Latvijas vēstures veidotāju vidū, liecināja īss viņas atmiņas fragments, saņemot puķi no selekcionāra un revolucionāra Jāņa Rukšāna. “Kā mēs braucām uz Kremli Maskavā un vedām tos deviņsimt tūkstošus parakstus! Es taču padomju laikā biju deputāte, jūs, cēsnieki, mani ievēlējāt!” izstādes atklāšanas viesiem sacīja māksliniece un, redzot mākslas skolas bērnus, papildināja: “Jūsu vecmāmiņas un vectētiņi ievēlēja. Jānis Rukšāns bija to parakstu vedējs – īsts kriminālais pēc padomju valsts likumiem. Protams, tādu PSRS valdības ēkā – Kremlī – nelaida, bet man bija iespēja tikt Kremlī, sargi mani ar deputāta apliecību rokās ielaida.”

Tad ar puķi gleznotāju sveicināja kādreizējais Cēsu muzeja direktors Ivars Zukulis, un mākslinieces atmiņa uzzīmēja tādu vārdisku bildi par 80. gadiem: “Jūs bijāt kā spoža bāka tajā miglas, krēslas, akmeņu laikā. Te, Cēsīs, veidojās tie īpašie notikumi – plenēri, plakātu dienas un daudz kas cits. Liels iedvesmotājs tajā bija mākslinieks Pēteris Rozenbergs. Tas, ko šeit, Cēsīs, sen, sen veicām kopā ar Ivaru Zukuli, tie bija diezgan lieli varoņdarbi. Nebija vienkārši iecerēto panākt. Senos gados, padomju laikā, nebija viegli izkarot brīvāku, atraisītāku mākslu, taču kopīgi ar vairākiem cilvēkiem tieši apspiestības gados esam dibinājuši latviešu garīgo neatkarību. Mūs, kas izvēlējāmies iet uz kompromisu ar varu, sabiedrībā iesauca par darboņām. Esam vēl trakāk nosaukti, bet to vezumu vilkām, vilkām un izvilkām! Cēsis bija viens no gaišajiem punktiem padomju laikos.”

Džemma Skulme norādīja uz savu mākslu 1975. gadā: “Par Latviju kā atkal neatkarīgu valsti toreiz tiešām nedomājām, bet tā laika apstākļos gribējām iekšēji justies neatkarīgi un brīvi – brīvāki dzejā, mūzikā un mākslā, arī teātrī un kino. Mūsu tautumeita sēž blakus franču un spāņu princesei un to var atļauties, jo ir tikpat skaista kā citu tautu princeses.”

Gleznotāja uzsvēra, ka Cēsis viņai daudz ko nozīmē arī ģimeniski. Vispirms caur vecmāmiņu, kura te beigusi vācu meiteņu skolu, tad mammu, tēlnieci Martu Skulmi, kura te laiciņu mācījusies vidusskolā un dzīvojusi dzejnieka Jāņa Poruka sievas apsaimniekotajā namā, kamēr saimnieks ārzemēs.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ieriķu kopienai "kājas aug" bibliotēkā

03:00, 12. Sep, 2025

Ieriķu bibliotēka ir uzskatāma par vietu, kur sāka izveidoties kopienas aktīvo iedzīvotāju grupas iedīglis. Par […]

Tēva dienas ieskaņā dodas pārgājienā

03:00, 11. Sep, 2025
2

Tēva dienu atzīmēsim šo svētdien, 14. septembrī, bet jau aizvadītajā svētdienā ģimenes bija aicinātas uz […]

Iepazīst sociālajā jomā paveikto un nepieciešamo

03:00, 10. Sep, 2025
1

Tiekoties ar labklājības ministru Reini Uzulnieku, Cēsu novada sociālajā jomā iesaistītie apliecināja, ka iedzīvotājiem ir […]

Renovētajā ēkā top mūsdienīgs bērnudārzs

03:00, 9. Sep, 2025

Skaistu atdzimšanu piedzīvo 1882. gadā celtā ēka Cēsīs, Dārtas ielā 1. Tajā pēc rudens brīvlaika […]

Katru vasaru kāds stūrītis krāšņāks

03:00, 8. Sep, 2025
1

Turpinot tradīciju, arī šovasar augustā notika Vecpiebalgas apvienības pārvaldes konkurss “Sakoptākā sēta”. Vērtēšanas komisija – […]

Stāsts nav par skolas solu, bet vērtībām

03:00, 7. Sep, 2025
6

Šovasar par Ungurmuižu rakstīts vairākkārt. Ne kā arhitektūras pērli, kuru skatīt brauc Latvijas iedzīvotāji un […]

Tautas balss

Sludinājumi