Pirms mēneša Cēsu pilsētas domes ārkārtas sēdē pieņemtais lēmums, kultūras centra budžetu samazinot, štatu samazināšanu attiecināt arī uz mākslinieciskās pašdarbības četru kolektīvu vadītājiem, sacēla diskusiju vētru.
Pašdarbības kolektīvu dalībnieki jūtas aizskarti, ka lēmums domē pieņemts sasteigti. Daļa no domes deputātiem ieradās uz Cēsu kultūras centra amatiermākslas kolektīvu un valsts pārstāvju tikšanos, lai izdiskutētu neizrunāto.
Mēs nosakām latviešu tradīcijas Mārtiņš Klišāns, virsdiriģents:
– Man šķita, ka pēc 17 gadiem, kopš esmu Cēsu rajona koru virsdiriģents, pieņemot pilsētai tik svarīgu lēmumu kā divu koru diriģentu štata vietu samazināšanu, tiks jautāts arī mans viedoklis. Es būtu teicis stop – situācija pirms lēmuma jāapspriež.
Mani māc šaubas, vai tad, ja mēs nebūtu solidarizējušies ar koru „Beverīna” un „Vidzeme” diriģentiem, problēmu nebūtu pacēluši
augstā līmenī, šī saruna notiktu.
Man ir rajona diriģentu, Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūras, pat visas Latvijas virsdiriģentu
atbalsts, nepieļaujot uz ātru roku iznīcināt to, kas gadiem krāts. Jocīgi ir kultūras centrā klausīties, ka pašvaldība vairs nefinansēs kolektīva vadītāju, bet kolektīvs varēs pastāvēt, tāpat kā mājienus par valsts piešķirtajām dotācijām. Koru diriģentiem piešķirtās valsts mērķdotācijas nav apspriežamas.
Man šķiet, ka Cēsis visos laikos mākslinieciskajā pašdarbībā bijusi pilsēta –
flagmanis, kurai grib līdzināties . Tāpēc šis ir ļoti nelāgs precedents. Man šķiet, ka tāda solidaritāte, kādu baudīju ar pilsētas un rajona koru diriģentiem, dod atbildi. Īpaši grūtajos laikos, kuri tikai tuvojas, mēs vēl nevaram iedomāties, kas īsti būs. Pieķeršanās amatiermākslai daudziem cilvēkiem paliks pēdējais salmiņš.
Budžeta skaitļi, protams, runā nežēlīgu valodu, bet nedomāju, ka Cēsu domes pieņemtais variants par štata vietu samazināšanu varētu ekonomiski glābt
pilsētu. Koru, deju kolektīvu un tautas teātru dalībnieki ir tie, kuri veido pilsētas vidi, tā ir sabiedrības labākā daļa, kas veido kultūras dzīvi. Ja nu finālā Cēsīs kas paliks, tad tā būs deja un dziesma. Tās būs arī sociālu problēmu risinātājas.
Neaizmirsīsim, ka pastāv Dziesmu svētku likums. Mēs esam valsts, kura apņēmusies gādāt par Dziesmu svētku tradīcijas uzturēšanu. Ja kaut kur pasaulē vai Eiropā ir citādāk, tad šī nebūt nav tā sfēra, kur mums jāņem citu piemērs. Mēs nosakām savas tradīcijas, un tās ir spēcīgas.
Aicinu cēsniekus analizēt un pieņemt saprātīgu lēmumu, jo situācijai ir ārkārtīgi liels emocionāls fons. Situācijā iesaistīti ne tikai kolektīvu dalībnieki, bet arī viņu ģimenes, cilvēki, kuri dzīvo no Dziesmu svētkiem līdz Dziesmu svētkiem. Kā tagad var skaitīt punktus, vērtēt kolektīvu aktivitāti, ja šādi uzstādījumi iepriekš nav bijuši? Mēs nevaram māksliniekus sagrupēt, atstājot
tikai tos, kas skatēs ieguvuši
pirmo kategoriju, ir visaugstākajā elitē. Vai tad parastajiem kolektīviem nav tiesību eksistēt? Vai tad pašdarbības mākslu gribam pakļaut elitei?
Budžeta iespējas ietekmē politiku Gints Šķenders, Cēsu domes priekšsēdētājs:
– Cēsu domes budžets šogad jau samazināts par 15 procentiem, bet tas nenozīmē, ka šie 15 procenti atskaitīti visām nozarēm vienādi. Sociālie jautājumi, izglītība un drošība ir tās jomas, kuras samazinājums skāris mazāk, bet citas vairāk. Diemžēl esam spiesti atkal strādāt
pie
vēl viena samazinājuma.
Līdz šim mākslinieciskās pašdarbības atbalstā lielākas ieguvējas bija tās Vidzemes pilsētas, kuru pašvaldības vadītājs reizē ir arī rajona pašvaldības vadītājs, kā tas ir Alūksnē, Madonā un Gulbenē. Pirms Cēsu iespējas salīdzina ar citiem rajoniem, jāņem vērā, kādu politiku kultūras atbalstā īstenojusi rajona padome. Vērtējot pilsētas domes ieguldījumus Cēsu kultūras iestādēs, jāņem arī vērā, ka pilsētas prieks un kopējā rūpe ir Vidzemes vēstures un tūrisma aģentūra. Vēstures pieminekļu uzturēšana no budžeta prasa lielas summas. Valmierā un citur šādā jomā nav tik daudz izdevumu, viņi var īstenot citu politiku.
Cēsīs ir vairākas ar kultūru saistītas biedrības, kolektīvi un aktīvi cilvēki, kuri strādā bez pilsētas domes atbalsta. Viņi līdz šim nav varējuši tikt pie pašvaldības atbalsta, arī pašvaldības telpās nedarbojas, bet atrod savus risinājumus, un viņu centieni ir apsveicami.
Dzīvojam kapitālismā
Juris Žagars, domes deputāts:
– Uzskatu, ka domes sēdē nobalsoju pareizi – par variantu amatiermākslā samazināt štata vietas. Ekonomiskā krīze būs vismaz trīs reizes smagāka un trīs reizes ilgāka, nekā mēs šajā brīdī ceram. Budžeta samazinājumi vēl un vēl skars visas jomas. Mums atliek sociālekonomisks jautājums – kā sadalīt mazumiņu, pašlaik notiek strīdi par principu. Mana pozīcija – dalīt, kā dala kapitālismā, jo mēs tajā dzīvojam un tas būs vēl nežēlīgāks. Priekšvēlēšanu gaisotnē ir
neizdevīgi runāt tā, kā es runāju, jo ir otra pozīcija – dalīt kā sociālismā – katram pa bišķītim, lai visi kopā būtu draudzīgi. Man nerūp populisms, tāpēc es runāju un balsoju asi. Piekrītu, ka māksla nav sports, kur skaita sekundes. Mākslā, saskaroties ar jautājumu, kā dalīt, kritēriji pirmām kārtām jāizvērtē speciālistiem.
Uzskatu, ka ne tikai kultūras centrā, arī centrālajā bibliotēkā un Vidzemes vēstures un tūrisma centrā nav panākta maksimāla efektivitāte. Ja reiz algu fonds bija jāsamazina par 30 procentiem, tad variants no desmit strādājušajiem atlaist trīs
un pārējiem atstāt
algas, kā bija, nav risinājums modernā ekonomikā. Tas der tikai īstermiņā. Savukārt visiem desmit cilvēkiem vienkārši noņemt 30 procentus no algas, kā to centās darīt dažās Cēsu iestādēs, arī te, ir ceļš uz bedri, tas ir sociālisms, kas agri vai vēlu novedīs pie pilnīga kraha. Vienīgais situācijas risinājums ir no desmit cilvēkiem atlaist piecus, bet atlikušiem pieciem pielikt pie algas, jo viņi strādās ilgāk un efektīvāk, būs motivēti, jo aiz muguras stāvēs atlaistie, gaidot kļūdīšanos, lai paši ieņemtu viņu vietu.
Ja Cēsīs ir pieci kori un zināms, ka divi ir švakāki, tad es saku – divu koru diriģenti ir jāatlaiž, bet atlikušajiem jāliek pie sirds strādāt vēl efektīvāk. Uzskatu, ka kultūras centrā nav vajadzīgi arī četri tehniskie darbinieki, jo viņu pienākumus var darīt viens profesionāls cilvēks. Līdzīgi es būtu rīkojies bibliotēkā, nesaprotu, kāpēc tajā ir vajadzīgs tik daudz speciālistu.
Esmu bijis arodbiedrības pārstāvis divos profesionālos teātros un zinu, cik liels spēks ir arodbiedrībai, kura cīnās par savējo tiesībām. Diriģenti rajonā un Latvijā tagad
esot aizstāvībā vienoti. Ja runa ir par Cēsu koru diriģentu algām, tad pēdējais cilvēks, kurā boss drīkst klausīties, ir paši diriģenti, jo tā ir arodbiedrība. Diriģentiem ir jāizsakās par ko citu – par to, kas jādara, lai kori būtu labāki. Es zinu, ko mēs, aktieri, Dailes teātra arodbiedrībā darījām, lai iestātos par savām prasībām – mēs noņēmām direktoru.
Jautājums par algām nav jautājums par mākslu, kultūru, Dziesmu svētku likumu. Starp citu, juristi vēl nav devuši skaidrojumu, vai Cēsu dome ar saviem lēmumiem kaut kā ir pārkāpusi Dziesmu svētku likumu.
Es gribu jautāt, vai amatiermāksla ir vaļasprieks, vai nav? Ir, jo tā
sniedz prieku brīvajā laikā. Vai koristi, kuru kolektīva vadītājam pašvaldība pašlaik pārtrauc finansējumu, par sava vaļasprieka turpināšanos tieši tajā kolektīvā, kurā ir dziedāts, ir gatavi mēnesī maksāt 2 vai 3 latus? Apmēram no tādas summas koristiem mēnesī jāšķiras,
maksājot diriģentam, kas zaudējis pašvaldības atbalstu.
Ar Dievu, Dziesmu svētki! Ilze Kalniņa, valsts kultūras eksperte:
– Nevajag noliegt, ka Cēsu kultūras centrā pašlaik notiek mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu likvidēšana. Ko vēl bez telpām te piedāvās?
Cēsis jau tagad
ir unikālas ar to, ka nevienam
kolektīvam vairs nav pašvaldības papildus atbalsta. Pat
laukos ir kormeistari, atbalsts koru braucieniem, bet Cēsīs tas tā nav pat labākajam korim. Varbūt deputāti nav informēti, ka diriģents ar savu kori ir „pliks”. Divi diriģenti jāatlaižot, lai saglabātu lielākas algas citiem. Nav taisnība. Pārējo koru diriģentiem algas ir samazinātas par simts un vairāk latiem. Bet to jau viņi ir
sapratuši, ka visiem kultūras centra kolektīvu vadītājiem proporcionāli noņemts no algām. Bet piedevām četru kolektīvu vadītāji atlaisti. Skumjākais, ka pirms lēmuma pieņemšanas domē par to kultūras komitejas deputāti pat nebija debatējuši.
Man bail klausīties deputātā Jurī Žagarā, jo viņa nostādne vedina uz vienu domu – Dziesmu svētku Latvijā vairs nebūs, būs tikai festivāls. Ar Dievu, Dziesmu svētki!
Viedokļi atšķiras
Ija Groza, kultūras centra direktore:
– Cēsu pašvaldības iestādes šogad bija aicinātas maksimāli samazināt budžeta izdevumus, tajā skaitā darba samaksu. Centrā kopš 2006. gada darbojas mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu vadītāju darba samaksas nolikums. Ar to kolektīvu vadītājiem, kuru štata vietas varētu likvidēt, iepriekš tika runāts, to darīja arī domes priekšsēdētājs, tāpēc deputātiem varēju teikt, ka cilvēkiem situācija skaidrota. Jautājums ir par to, cik daudz informācijas no centra vadības teiktā nonāca līdz kolektīviem.
Marika Slotina – Brante, kora „Wenden” diriģente:
– Mans priekšlikums, pirms ķerties pie pašdarbības, izvērtēt kultūras centra darbinieku darba efektivitāti. Vai reklāmas speciālista, pasākumu organizatora, amatiermākslas kolektīvu koordinatora un attīstības jautājumu speciālista vietā veiksmīgi nevarētu strādāt divi cilvēki? Raitis Sijāts, deputāts:
– Neaizmirsīsim, ka amatiermāksla veic arī sociālo funkciju, profesionālo orientāciju.Koru dalībnieku ģimenes no saviem ienākumiem jau tagad maksā lielu naudu par savu vaļasprieku, arī par transportu un tautastērpu iegādi.
Man šķiet, ka lēmumi par kultūras centru uz pilsētas domi nākuši, kolektīvos nesaskaņoti. Šis
ļoti lielā mērā ir vadības attieksmes jautājums. Centra vadībā jāstrādā cilvēkam, kas par kultūru deg. Nezinu, vai kultūras centra kolektīvi ar kultūras centra vadību turpmāk varēs sadarboties, bet man būs grūti.
Elga Broka, folkloras kopas „Dzieti” dalībniece:
–
Vai tautas vērte nav aizsargājama? Vadītājai par simts procentiem samazināja algu, pārmetot, ka Cēsīs maz uzstājamies. Bet tāda ir folkloras kopas specifika. Mēs daudz uzstājamies Āraišos, septiņi koncerti pagājušajā gadā bijuši arī Cēsīs. „Dzietos” darbojas astoņi jaunieši, tikai četri pieaugušie. Visi spēlē mūzikas instrumentus. Mēs cilvēkiem varam sagādāt prieku. Inta Timermane, kora „Beverīna” dziedātāja:
– Ja mana kora vairs nebūs, citu vietā nemeklēšu, tāpēc, ka „Beverīnā” mēs esam īstena domubiedru grupa, pat jūtamies kā liela ģimene, kā draudze. Mūsu diriģents nav cīnītājs, tāpēc mēs, koristi, iestājamies par viņu un sakām, ka diriģenta štata vieta jāsaglabā. Tas ir ļoti svarīgi, jo tad pastāv iespēja, ka diriģents par savu darbu turpinās saņemt valsts mērķdotāciju. Taču to samaksas daļu, ko zaudēsim no pašvaldības, mēs, koristi esam gatavi diriģentam par darbu kompensēt. Patiesībā tas nebūs nekas jauns.
Komentāri