Kokmateriālus glabās ūdenī

Divas dienas Āraišu ezerpils Arheoloģiskajā parkā strādāja Eiropas mantojuma organizācijas brīvprātīgo    komanda. Viņu mērķis bija, izmantojot vēsturisko darbarīku replikas, izgatavot vienu 9.,10.gadsimta mājiņu.

Deviņi jaunie un topošie arhitekti, arheologi, restauratori, jaunieši, kas saistīti ar materiālā mantojuma saglabāšanu, kam interesē tradicionālā celtniecība, iepazina ezerpils vēsturi un šodienu, apguva jaunas prasmes un uzreiz lika lietā. Brīvprātīgie no    ASV, Beļģijas, Lielbritānijas, Vācijas, Polijas, Maltas, Īrijas un Austrālijas kokamatnieka Jorga Bunjess un tehniskā instruktora, vēsturnieka Edgara Žīgura vadībā cītīgi strādāja. E. Žīgura pieredze ir unikāla, viņš savulaik strādājis kopā ar arheologu Jāni Apalu, būvējis Āraišu ezerpils pirmās mājiņas, kas tapa pēc J.Apala pētījumiem.

“Strādājot ar senajiem instrumentiem, mūsdienu cilvēkam ir iespēja ieskatīties tālajos laikos un saprast, kā tolaik strādāja un būvēja. Darbs daudz smagāks un prasīja prasmes. Kādam gribasspēkam un apņēmībai bija jābūt, lai īsā laikā uzceltu kvalitatīvas mājas. Šī būvniecība man ir kaut kas pavisam jauns un interesants. Es  daudz iemācos,” atzina J.Bun­jess.    Vācijā viņam pieder Ērber­ģes brīvdabas muzejs, kuru viņš atjauno, izmantojot savas gald­niecības prasmes.   

“Šajā reizē nerunājam par eksperimentālo arheoloģiju, bet seno amatniecību un tās prasmēm. Baļķi tiek apstrādāti ar šaurasmens cirvjiem un kaltiem, darbā neiztikt bez koka vālēm, slīmestiem, izmantoti arī mūsdienīgāki galdniecības rokas instrumenti. Mājiņai jāizskatās tādai, kādas būvēja ar 9.,10.gadsimta instrumentiem, īpaša uzmanība tiek pievērsta baļķu galu apstrādei,” pastāsta Āraišu ezerpils Arheolo­ģiskā parka arheologs Jānis Meinerts, bet vēsturnieks E.Žī­gurs piebilst, ka brīvprātīgie, kuriem nav iepriekšējas pieredzes, strādā azartiski un ieinteresēti. Protams, reizē mācoties un darot, darbi ļoti ātri nevedas.

“Iecerēto nepabeigsim, esam tikuši līdz jumta daļai,” stāsta J.Meinerts un ķeras klāt    uzceltā namiņa baļķu numurēšanai.    Pē­dējā darba dienā brīvprātīgie to izjauca, nākamvasar atkal liks kopā, tad pabeigs jumtu un mājiņa papildinās ezerpils ēku kompleksu.

“Kā arheologam man ir interesanti un noderīgi strādāt ar brīvprātīgajiem kopā, dzirdēt Edgara un Jorga pieredzi. Jūgstūra konstrukciju izmantot ir daudz sarežģītāk, nekā uzcelt ēku ar klasiskajiem krusta pakšiem,” atgādina J.Meinerts.

Nepabeigtās mājiņas jumta konstrukcijai izraudzītie baļķi tiek iegremdēti ezerā. “Jorgs pārliecināja izmantot šo metodi. Viņš egli, priedi ūdenī notur līdz pat pieciem gadiem,” atklāj J.Meinerts, bet J.Bunjess pastāsta, ka nodarbojas ar rotaļlietu izgatavošanu un tās tiek virpotas no      mitra koka, jo ar tādu koku ir vieglāk un precīzāk strādāt. “Kukaiņi nevar bojāt koksni. Mitram kokam ir garāks mūžs nekā tam, kas glabājas krautuvē,” uzsver kokamatnieks.
 

J.Meinerts pastāsta, ka līdz šim Āraišos baļķi šādi nav glabāti, bet pirms gadiem šo ideju ieteikuši arī  Latvijas arhitekti.

“Nākamvasar    baļķus celsim ārā no ūdens, tad redzēs, kādi tie būs,” teic J.Meinerts, bet E.Žī­gurs piebilst, ka tad arī labi redzēs šīsvasaras brīvprātīgo darba precizitāti.

“Nākamvasar atgriezīšos ar citu komandu. Darbs jāpabeidz,” saka J. Bunjess, bet E.Žīgurs atklāj, ka kokamatnieks mājās iecerējis meistariem pasūt senos darbarīkus, lai izmantotu savā darb­nīcā.