Ko atgādina Cēsis

Šovasar sarunā ar izdevniecības “Santa” īpašnieci Santu Anču viņas īpašumā Cēsīs, Gaujaskalnā, runājām par to, kāpēc starp visām citām pilsētām viņa izraudzījusies Cēsis. Pati taču ir liepājniece, strādā Rīgā, lauku īpašumu izveidojusi Zemgalē, bet viesmīlības biznesu tagad veido Cēsīs.

Kā Indijā

Santai Ančai tūlīt bija atbilde: “Cēsis man atgādina Indiju.” Lieki teikt, ka cēsniekus, kuri nekad nav bijuši Indijā un priekšstatus par šo zemi veidojuši no filmām, tāds salīdzinājums pamatīgi pārsteidz. Uzņēmēja izbrīnu mazināja, sakot: “Ticiet man, jo es Indijā esmu bijusi piecas reizes!” Cēsis ar Indiju biznesa sieviete salīdzina sajūtu līmenī. Gan tur, gan te, Cēsīs, cilvēki jūtoties apmierināti, vēl vairāk -laimīgi ar pilsētu, kurā dzīvojot. Gan indietis, gan cēsnieks ar ikvienu atbraucēju padalīšoties, cik jauka ir šī pilsēta,un tas nekādā ziņā nebūšot lielīgi, drīzāk lepni un laimīgi. Saņemot tādu vēstījumu, atbraucēji sajūtu līmenī saprotot, ka ir vērts atkal un atkal Cēsīs atgriezties. Tā esot noticis ar viņu. Santa Anča secinājusi – kāpēc lai tā nebūtu arī ar citiem, kurus viņa aicinās Gaujaskalnā apmeklēt SPA centru “Santas rezidence”.

Kā Holandē

Pēc šīs sarunas sāku uzmanīgāk ieklausīties sajūtās un asociācijās. Domāju, kādas man raisījušās sajūtas, dzīvojot Cēsīs, bet bieži dodoties ceļojumos ārpus valsts.

Šovasar, ejot uz darbu agros rītos, kad mazpilsēta tikai mostas, manī ir raisījušās asociācijas ar mazpilsētu Holandē, atausušas sajūtas, kuras esmu ceļojumā baudījusi pirms kādiem 20 gadiem: glīti krāsotas privātmājiņas ar iekoptiem, zaļiem pagalmiņiem, puķu groziņiem pie logiem, pie fasādēm, bruģētiem, gludiem gājēju celiņiem. Toreiz Holandē es ļoti vēlējos, lai dzīve Cēsīs arī būtu tik omulīgi sakārtotā vidē.

Kā Sibīrijā

Šovasar Palasta ielā, gaidot iedegamies luksoforā zaļo gaismu, lai nogrieztos uz redakciju, mani redzēta ainiņa asociatīvi aizveda uz Sibīriju. Sibīrieši par mazām pilsētiņām, ciematiņiem mēdz teikt tā – sibirskaja glubinka. Ciematiņi, esot tālu no lielpilsētām, dzīvo savu dabisko, ekoloģisko dzīvi. Ārstniecības un garšaugus sibīrieši audzē mazdārziņā tieši pie ielas un mājas fasādes. Tie reizē ir skaistuma dārziņi. Sibīrijas zeme ir lekna. Īsajās vasarās tur paspēj izaugt un sazaļot viss. Augi, piemēram, kaņepes un avenes, stiepjas līdz palodzēm.

Cēsu vecpilsētas līko ielu krustojumā, kur viens otru stutē seni koka namiņi, arī ir visai lekna zeme. Tādi garšaugi kā nātres šovasar Cēsīs auga griezdamies un veidoja iespaidīgi veselīgus apstādījumus. Kad rudenīgie vēji skaistās nātrītes salieca un pat piespieda zemei, man prātā jauna doma – arī mans auto, ja ne izskatu, tad nātru īsto vērtību pabojāja ar izplūdes gāzēm. Par to žēl, bet prieks par ik rīta asociācijām, domās aizvedot uz ciematiem, kādus skatīju ceļojumā pa Sibīriju.

* ZAĻO AUGI. Piemājas dārziņš Sibīrijas ciemā. FOTO: no ceļojuma albuma

* ZAĻO AUGI. Piemājas dārziņš Cēsu vecpilsētā. FOTO: Māris Buholcs

Kā Norvēģijā

Pavisam nesen devos uz interviju privātmāju pudurītī, kas atrodas Cēsu pievārtē. Saimniece stāsta, ka ceļš būs sākumā stāvs, tad ies pa apli – apkārt, apkārt, un galā es ieraudzīšot guļbūves namiņu.

No labi pazīstamas Cēsu ielas iegriežoties uz vēl neiepazīta piemāju celiņa, aiz katra nākamā līkuma jutos, kā braucot pie stūres Norvēģijas lauku apkaimē. Liels bija pārsteigums, ka galā patiešām ieraudzīju Norvēģiju – kā no mana ceļojumu albuma. Norvēģu stilā celtu guļbūvi ar sūnu jumtiņu.

“Jā, šo pirtiņu uzcēlām pēc ceļojuma uz Norvēģiju,” apstiprināja saimnieki. Izpētījuši tehnoloģijas, visu, kas nepieciešams, ievērojuši pirtiņas guļbūves celtniecībā. Namiņam, kurš pirms 20 gadiem noskatīts Norvēģijas ciematā, tagad ir brālēns Cēsu pievārtē. Viss kā Ziemeļzemē! Pļava uz jumtiņa vasarās augot griezdamās, bet prasot kopšanu. Sausās vasarās jākāpj uz jumtiņa pļaviņu aplaistīt, leknās vasarās jākāpj vairākas reizes, lai jumta pļaviņu nopļautu.