Ceturtdiena, 25. septembris
Vārda dienas: Rodrigo, Rauls

“Kalāčos” gardākie dzejas lasījumi

Iveta Rozentāle
1
Kalaci

Mielasts ar vārsmām. Dzejnieks Dainis Deigelis (no labās) kopā ar savas dzejas lasījumiem piedāvāja pamieloties ar viņa gatavoto sautējumu. Klausītāji to novērtē. FOTO: Iveta Rozentāle

Jau ceturto gadu Eduarda Veidenbauma muzejs “Kalāči” aicināja uz īpašām dzejas dienām – bohēmiskām un reizē ļoti ģimeniskām, kur runā dzeju, gatavo gardus ēdienus un kopā tos bauda. Tā ir    dzejas un sarunu kafejnīca “Un vēders – dievs visaugstākais”.

Rosīšanās “Kalāču” klētiņā, kur saule ritināja savu kamolu, apspīdot tad dzejniekus, tad skatītājus, veidoja pasākumam savu scenogrāfiju. Dzeju lasīja Andris Akmentiņš, Dainis Deigelis un Daina Sirmā. Brīdī, kad Daina Sirmā beidza dzejoli par jūru un bāku, Liepas pamatskolas skolotāja Inese Lāce sacīja: “Saule jūs apspīd kā bāka, bet jūsu dēla Mārtiņa Sirmā ritmiskā aveņu kārtošana uz saldajiem kārumiem līdzinās jūras viļņu ritmam.”

Lasīt dzeju un reizē gatavot ēdienu dzejniekiem radīja satraukumu. Andris Akmentiņš, kurš šādā pasākumā jau piedalījies, atzina, ka abas reizes bijušas bagātinošas, bet katra citāda. “Gatavot telpās, kā šoreiz, bija parocīgāk, taču lasīt tekstus man labāk patika iepriekšējā reizē birzītē, tur labāk varēja sajust dabu, rudeni.”

Vērtējot savu kulināro veikumu, A.Akmentiņš teic: “Man šķiet, šajā reizē izdevās garšīgāk, lai gan grūti salīdzināt, jo arī pirmajā reizē neizgāzos – tad gatavoju pildītas zivis, vienu ar malto gaļu, otru ar vistas fileju, bet zivs vēderā var likt jebko. Dzejnieka trakums man izpaužas arī virtuvē, bet gadās eksperimenti, kur rezultātu izmet. Šoreiz gatavotā zupa izdevās citāda, nekā domāts, asumam pretī pietrūka salduma. Es sev no desmit liktu seši. Labā ziņa, ka zupa bija garšīga, gaļa bija ļoti gatava, bet vienmēr ir jautājums par veikalā pirkto kokosriekstu pienu – nekad nezini, vai būs lietojams. Jau tā nopirku divus rezervē, bet vajadzēja vēl divtik. Ar zupām ir tāpat kā ar literatūru, tajās vajag pretgaršas. Es gribēju, lai zupai stiprums ir tāds aizplīvurotāks, pat slepus pielikām karoti medus, bet tā ir cita salduma nianse.”

Izgaršojot zupu, muzeja vadītāja Andra Ķīse atzīst: “Zupa ļoti labi garšo, tā man ir pārsteigums. Izceļas asumiņš, un ir savstarpēji it kā nesavienojamas sastāvdaļas – garneles un gaļa.” Vērtējot, kā ēdiens sader ar dzeju, A.Ķīse ir pārliecināta: “Dzeja ir dzīve, un jebkura dzīves norise ir arī dzeja, tāpēc nekas nerunā pretī dzejai, to var pielietot jebkurā dzīves situ­ācijā, rakstīt un lasīt, arī ēst gatavojot.”

Dainis Deigelis pirms uzstāšanās un sautējuma gatavošanas “Druvai” atzina: “Sajūta ir mazliet satraucoša, jo tik daudziem cilvēkiem gatavojis neesmu, parasti tikai tuviniekiem. Bet vienmēr piekrītu avantūrām. Un man arī patīk braukt uz “Kalāčiem”, Veidenbaums man ir ļoti tuvs kā autors. Savā ziņā rakstu līdzīgi, tikai nu jau esmu pārdzīvojis viņa vecumu, man pasaule vairs nav melnbalta. Ar gadiem tā iegūst toņus. Būtu interesanti, kā Vei­denbaums būtu rakstījis, ja nodzīvotu ilgāk.”

Daina Sirmā, baudot pasākuma noskaņu, dalījās sajūtās: “Ir patīkami, jauki, garšīgi – viss ir brīnišķīgi, sabiedrība ir lieliska, un, protams, Eduarda Veiden­bauma virsvadība ir jūtama. Tā kā es pati ar gatavošanu, maigi sakot, esmu uz jūs, tad gatavoja dēls – pavārs Mārtiņš Sirmais. Tā kā viņš ir daļa no manis, domāju, tā nav pretruna. Bet dzīvē dzeja un ēdiens brīžiem konfliktē. Tā arī man nabadzīgajos padomju laikos pārtikas sagādei un vārīšanai nācies veltīt pārāk daudz laika, bieži uz grāmatu, dzejas un mūzikas rēķina. Tas ir sāpīgi. Tagad cenšos to atgūt, īpaši laika un enerģijas ziņā, ko veltu dzejai, literatūrai un mākslai.”

Dzejas kafejnīcas klausītāja cēsniece Dzintra Dambe, kura kopā ar vīru Kārli baudīja pasākumu, atzina, ka dzejas un kafejnīcas brīvās atmosfēras savienojums pārsteidza un ļoti bagātināja. “Bija trīs tik atšķirīgi dzejnieki, saturs, vēstījumi, katrā ziņā, braucot šurp, nebiju gaidījusi, ka tas būs tik spēcīgi. Un Vei­denbauma klātbūtne ir ļoti jūtama. Man arī patika, ka bija daudz jaunu cilvēku. Un patika, ka dzejas līmenis ir augsts, ka esam bagāti ar cilvēkiem, kas ko tādu var radīt. Gaidu nākamo gadu un pasākumu,” sacīja Dzintra.  Sa­vukārt Kārlis vērtēja, ka sākumā nebija gatavs tādai dzejai, bija jāpierod. “Bet piekrītu, ka sajūtu dzeja, kuru līdz galam nesaproti, ir visforšākā. Man patika, kā viss bija sasaistīts ar ēdienu, patika iekārtojums, sarunas, tas radīja bohēmisku noskaņu. Dzejnieki un klausītāji ir kā draugi, un tā arī viņus un viņu domas uztvēru. Un lieliski bija diskutēt – gan par uzskatiem, gan politiku, saprotot, ka mums katram var būt savs redzējums. Lielisks pasākums, ir ļoti forša pēcgarša.”

Par dzejas kafejnīcas noformējumu rūpējās jaunieši, kuri aktīvi iesaistās muzeja dzīvē. Viena no viņiem Karlīna Zaksa pastāstīja, ka vēlējusies, lai telpā būtu rudens sajūta, tā esence. “Smilga, zaļums, rudens veltes rada patīkamu noskaņu. Noformēšana ir kā rotaļa, kurā ļauties sajūtām.” Viņa arī baudīja pasākumu. “Mē­ģinu nevirzīt nekādas gaidas, atstāt atvērtas durvis notiekošajam, ļaujot zemapziņai un apziņai uzsūkt impulsus. Man patīk, ka katru gadu, lai cik dažādi ir dzejnieki, nemainīgi ir mīļuma, kopienas un ģimeniskuma sajūta.”

Dzejas un sarunu kafejnīca notiek ceturto reizi. Pasākuma organizatore Baiba Roze teic, ka ideja radās, tiekoties ar Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas direktoru Oskaru Kaulēnu, kurš stāstīja par sarunu rīkošanu kafejnīcas formātā, kur apmeklētājiem izsniedz arī sarunu ēdienkartes. “Man ļoti patika ideja, domāju, ka to var īstenot arī saistībā ar dzeju, iepazīstot dzejnieku no citas puses. Var šķist, ka ēdiens un dzeja it kā ir nesavienojami, jo dzeja ir gaisīga, dvēseliska, bet ēdiens – pragmātiskā dzīves daļa. Bet, tiem satiekoties, rodas jauna, neaizmirstama noskaņa.”

Komentāri

  • Lora saka:

    Ziedonis….bernin nekad need kad dziesmu dzied..bernin mans…tur dziesma maza dveselite ludzas..varbur vina ir izsalkusi sinii briidii…bernin need kad dziesmy dzied .bernin nedzerk kad dziesmu dzied..tur validze dzied.ludzas lietu rasu nabago no lapaam…..bernin mes esam eedaju tauta..bet noluec jaroti blodaa kad dziesmu dzied.heskaties bernin kaa onkulis eed.no vina hemaacies.vins apeedis visas savas dziesmas.vins heatstroke dziesmu no salaatiem..palaid dziesmu pirmo bernin……….

  • Atbildēt

    Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

    Saistītie raksti

    Ieriķu kopienai "kājas aug" bibliotēkā

    03:00, 12. Sep, 2025

    Ieriķu bibliotēka ir uzskatāma par vietu, kur sāka izveidoties kopienas aktīvo iedzīvotāju grupas iedīglis. Par […]

    Tēva dienas ieskaņā dodas pārgājienā

    03:00, 11. Sep, 2025
    2

    Tēva dienu atzīmēsim šo svētdien, 14. septembrī, bet jau aizvadītajā svētdienā ģimenes bija aicinātas uz […]

    Iepazīst sociālajā jomā paveikto un nepieciešamo

    03:00, 10. Sep, 2025
    1

    Tiekoties ar labklājības ministru Reini Uzulnieku, Cēsu novada sociālajā jomā iesaistītie apliecināja, ka iedzīvotājiem ir […]

    Renovētajā ēkā top mūsdienīgs bērnudārzs

    03:00, 9. Sep, 2025

    Skaistu atdzimšanu piedzīvo 1882. gadā celtā ēka Cēsīs, Dārtas ielā 1. Tajā pēc rudens brīvlaika […]

    Katru vasaru kāds stūrītis krāšņāks

    03:00, 8. Sep, 2025
    1

    Turpinot tradīciju, arī šovasar augustā notika Vecpiebalgas apvienības pārvaldes konkurss “Sakoptākā sēta”. Vērtēšanas komisija – […]

    Stāsts nav par skolas solu, bet vērtībām

    03:00, 7. Sep, 2025
    6

    Šovasar par Ungurmuižu rakstīts vairākkārt. Ne kā arhitektūras pērli, kuru skatīt brauc Latvijas iedzīvotāji un […]

    Tautas balss

    Sludinājumi