
Mūzika skan un atskan. Lielstraupes pilij piestāv senā mūzika. FOTO: Sarmīte Feldmane
Lielstraupes svētkos ir jābauda noskaņa. Nesteidzīga, klusināta un mūzikas piepildīta.
Lai arī laikapstākļi nebija tie patīkamākie, to, kuri vēlējās apskatīt pili un pabūt svētkos, netrūka. Kā vērtē Cēsu novada pašvaldības tūrisma speciāliste Rudīte Vasile, apmeklētāju bijis optimālais daudzums, bet vairāk nekā pērn. “Ir jārēķinās, cik varam uzņemt, lai ikviens justos ērti. Pils gaiteņi ir šauri, pils laukums- neliels, baznīcā ir 300 vietu, autostāvvietas nav plašas,” saka R.Vasile un uzsver- tie, kuri atbrauc uz svētkiem, novērtē tajos izraudzīto Kristiānas un Pētera Vaickovsku mūziku, kuru atskaņo profesionāļi.
Piestājot, piesēžot un pastaigājoties varēja klausīties mūziku, brīžam uzspīdot saulei, vecā Lielstraupes pils parādījās savā majestātiskumā. Cauri gadsimtiem tā bijusi Straupes simbols un cauri gadsimtiem svētkos izveda mūzika. Biedrība “Musica Humana Latvia” ik gadu uz Lielstraupes pili atved kādu jaunu programmu.
“Tas ir interesanti, negribas braukt prom. Atbraucām apskatīt pili un paklausīties torņu mūziku, bet esam te jau vairākas stundas. Nevar taču doties prom, ja dzied Inga Šļubovska-Kancēviča, pusdienot, kad skan džezs, tagad gaidām igauņu ansambli. Tik piepildītos svētkos sen neesmu bijis,” ”Druvai” iespaidos dalījās Rihards Romanis no Rīgas, bet Jānis no Cēsīm uzsvēra, ka paticis, kā svētku rīkotāji pratuši iedzīvoties vecos laikos un radīt gaisotni. Cūkas stilbs pusdienās patiesi bijis ne tikai garšīgs, arī liels, bet draudzenei Keitijai pie sirds gājušas kūkas.
Šī jau ir trešā nedēļa, kopš pilī strādā Eiropas mantojuma organizācijas brīvprātīgo komanda. Topošie un praktizējošie restauratori, mākslas vēsturnieki, arhitekti pēta kultūras mantojuma vērtību Lielstraupes pilī, kā arī atsedz Lielās zāles griestu krāsu slāņus. Šovasar te strādā pārstāvji no Serbijas, Ēģiptes, Itālijas, Japānas, Īrijas, Rumānijas, Vācijas, Spānijas, Apvienotās karalistes, Dienvidāfrikas, Lietuvas, Ķīnas. Šī ir viena no 28 brīvprātīgo komandām, kas Eiropā sadarbojas mantojuma saglabāšanā.
Programmas vadītājs Berts Ludvigs no Vācijas pastāsta, ka pirmajā gadā brīvprātīgie uzmērīja un dokumentēja visu pili – logus, durvis, griestus, krāsnis, grīdas, arī nofotografēja. Lielstraupes pils saimniekiem tika nodots1200 lappušu biezs pētījums. Pirms restaurācijas šim dokumentam būs liela vērtība.
Pērn brīvprātīgie sāka Lielās zāles griestu attīrīšanu, šovasar darbs tiek turpināts. Pa centimetram vien viens pēc otra tiek noņemti krāsu slāņi un reizē arī pētīts, kā tie izmainījuši griestu struktūru. Pamazām veidojas kopējā aina, kādi tie bijuši pils vissenākajos laikos.
“Restaurācijā neko nedrīkst pazaudēt,” atgādina Berts Ludvigs un apsola, ka nākamvasar jau cita komanda atkal strādās Lielstraupes pilī.
Ne tikai svētkos ceļš ved uz Straupi. R.Vasile pastāsta, ka ir tādi, kuri ienāk pilī un uzreiz dodas prom, pasakot, ka negrib redzēt neko apdrupušu un vēl vietu, kur bijusi narkoloģiskā slimnīca. Un tad ir otri, tie, kuri kļūst par pils draugiem, kurus tā radoši uzrunā, aicina atgriezties vēl un vēl.