
Cilvēki satiekas, kādu laiku viņus vieno kopīgas intereses un mērķi, tad dzīvē kaut kas mainās, katrs krustojumā izvēlas savu ceļu. Paiet laiks, un, ja vien rodas iemesls, viņi atkal grib sanākt kopā. Atmiņas ir tās, kas vieno. Līgatnes kultūras nama atklāšanā pēc 35 gadiem atkal uz skatuves kāpa mūziķu grupa, kuru daudzi atceras ar nosaukumu “Pasažieri”.
“Pēdējoreiz kopā spēlējām 1982.gadā. Puse cilvēka mūža pagājusi. To esam veiksmīgi nodzīvojuši,” saka Imants Kalniņš, savulaik Līgatnes jauktā kora diriģents. Viņš, Guntars Ruņģis, Arnis Gulbiņš, Ainārs Vilcāns un Ingus Ulmanis spēlēja grupā, kuru vadīja Agris Jansons. Vīri atceras, ka grupas sastāvs bieži mainījies, tajā kādu laiku darbojies ne tikai Ingus Ulmanis, arī Arnis Volfs, Leons Sējāns, Nauris Puntulis, Ints Miltovičs un citi.
“Augšlīgatne bija izdevīga vieta, jo visi varēja sabraukt ar autobusiem. Te mēs jutāmies kā mājās. Kultūras namā cēlāmies un gūlāmies,” saka Agris Jansons, bet Guntars Ruņģis uzsver, ka tas viss notika jaunība un tad notikumus sajūt citādi. “Galvenais, apkārt bija forši cilvēki, un ja vēl vari sev un Dievam par prieku uzspēlēt! Ko dzīvē vairāk var gribēt?” tā šo laiku raksturo Guntars.
Šodien mūziķu stāstos ir daudz nesaprotama, jo tad bija cita valsts iekārta, noteikumi un arī iespējas. Bet viņiem patika tas, ko darīja. “Atmiņā paliek tas jautrais vai tas, par ko šodien var tikai brīnīties,” bilst Agris Jansons.
Ar lepnumu “Pasažieri” stāsta, ka savulaik grupai bijusi pirmā koncertkategorija. “Skate toreiz bija tieši pēc “Pērkona” skandāla Ogrē. Strādāju Valsts korī, un kolektīvam bija koncerts Ļeņingradā. Koris aizbrauc, kaut kā atrunājos, ka esmu saslimis, ka pievienošos. Nospēlēju skatē, mugurā bija fraka, lai nav jāved tik daudz drēbju. Tad sēdos vilcienā un pirmoreiz mūžā braucu uz Ļeņingradu. Ar metro nekad nebiju braucis. Starp citu, toreiz mobilo tālruņu nebija, bet es kori atradu,” atmiņās kavējas Guntars Ruņģis. “Būt grupā man bija svarīgāk par visu pārējo, arī darbu. Kora mēģinājums sākās desmitos no rīta, grupai spēle ap diviem naktī, kamēr vēl nokrāmējāmies, jau rīts. Parasti paliku turpat kultūras namā vai pie Agra. Kinomehāniķa telpa bija vismazākā, segu nebija, vienreiz saliku sev apkārt prožektorus, lai silti, un gulēju.” Guntars ar smaidu piebilst, ka nesaskaitīt tās reizes, kad, braucot no Līgatnes uz Rīgu, vilcienā aizmidzis un aizvests arī līdz Ogrei. Nedisciplinētais korists darbā ticis pie vairākiem rājieniem. Bet ne jau tie spēja ko mainīt.
Mūziķi atzīst, ka bijuši celmlauži un mūzikai bija gatavi atdot visu. “Nekā jau nebija. Lai dabūtu instrumentus, braucu uz komjaunatnes komiteju, ar olu platēm uz bāzēm Rīgā. Tās bija tik kreisas lietas. Atceros, bija jāiet uz banku, tur uzlika parakstu, un tad Fabriciusa saimniecība grupai varēja nopirkt instrumentus. Toreiz tā bija milzu nauda – 15 tūkstoši rubļu. Pēc tam saimniecības grāmatvedībā ieradās kontrole, pētīja, kādu naudu tērējot instrumentiem,” stāsta Agris Jansons, uzsverot, ka visu, ko paši nopelnīja spēlējot, ieguldīja instrumentu iegādē. Guntars papildina, ka stīgu komplekts maksājis 50 rubļus, bet par spēli saņēmuši 15 rubļus.
Repertuārs grupai bija ļoti plašs. Arī paši rakstīja dziesmas. Bijušas gan par siļķēm, gan kurpēm. Kā jau tolaik, spēlējuši arī “Zilo lakatiņu”, kas nebija atļauta dziesma. “Pie mums tepat aiz skatuves nāca viens vīrietis, visiem bija draugs, ar visiem sadzēra. Pēc tam runājām, atklājās, ka neviens viņu nepazina. Atklāti izrunājāmies, teicām, ko domājām. Pēc tam bija tā jocīgi. Kaut kādi mājieni jau bija, ka varbūt kaut ko ne tā darām, nekas vairāk,” atceras Guntars Ruņģis.
Reiz Lejaslīgatnē “Pasažieri” uzstājās kopā ar Edgaru Liepiņu. “Uz skatuves viņš likās tāds brīvs, atraisīts, bet bija ļoti liels pedants. Mums vajadzēja uz Rīgu, viņš negribīgi paņēma savā melnajā “Volgā”. Viņš nemitīgi pīpēja, neko nerunājām,” pastāsta Imants Kalniņš.
Līgatnes kultūras nams un “Pasažieri” piedzīvojuši gana daudz notikumu, kas neiziet no prāta. “Koncertos laida dūmus. Nebijām sliktāki. Mēs izmantojām sauso ledu un karstu ūdeni. Ūdens vārītāja bija ļoti čakla, un skatuve brīžam bija necaurredzamos dūmos,” stāsta Agris, bet Guntars atceras, ka populāra bija Z.Liepiņa dziesma “Tāds mūžs”. Arnis, kurš tovakar bija saguris, nolika priekšā pulti, uz tās lapiņu ar notīm un dziesmas vārdiem. Tika palaisti dūmi, dziesma skanēja, tiklīdz atskanēja vārdi “Tāds mūžs”, lapiņa nokrita. Mūziķis tumsā to sameklēja, nolika vietā, turpināja dziedāt. Atkal tika līdz vārdiem – lapiņa nokrita…
Bija jāspēlē visdažādākajos pasākumos Līgatnē. “Ziemassvētki bija aizliegti, par Saulgriežiem jau kaut ko runāja. Bija pasākums saimniecībai, sanāca viss ciems. Salaveci sarunājām, bet viņš neieradās. Kādam taču jāiet, Putniņjanku pierunājam. Pēc dažām glāzītēm viņš arī piekrita. Nobrīdinājām – lai runā un dara, ko grib, tikai nepiemin Ziemassvētkus, jo te klāt partija un valdība. Janka ierāva vēl vienu glāzīti un izgāja uz skatuves. Pie mikrofona noskaitīja – viens, viens – un svinīgi teica: “Partijas un valdības vārdā apsveicu jūs Ziemassvētkos!” Kāds mums bija šoks, zāles reakciju pat neatceros,” pastāsta Agris, bet Arnis atceras, kā izjokojuši Salaveci. “Dīdžejs, bērni ar vecākiem sauc Salaveci, viņš uznāk, skatuve tumsā. Gaismas stars vērsts uz krēslu, kur viņš apsēdīsies. Salavecis sasveicinās un, kā sēžas, kāds no puišiem pavelk krēslu nostāk. Salavecis zemē, kājas gaisā, zālē klusums. Viņš tikai mikrofonā pagūst tā sulīgi krieviski izsaukties. Tādi mēs bijām,” saka Arnis Gulbiņš.
Mūziķi atzīst, ka piedzīvojumu, pārpratumu, jautrības bijis pārpārēm. Tas dzīvi darīja krāsaināku, azartiskāku un palīdzēja ar prieku un aizrautību darīt to, kas viņiem vislabāk patika – spēlēt grupā, radīt mūziku un priecēt citus.
Komentāri