pedagogs novators, psiholoģijas doktors, profesors, ar lekcijām vairākkārt uzstājies Cēsīs
Viena no
garajām vīru sarunām notika, kad tu, dēls, mācījies 4. klasē. Tas ir laiks, kad pieaugušo autoritāte pusaudžu acīs samazinās, bieži notiek nepakļaušanās, strīdi, pretošanās.Tu, protams, nebiji izņēmums. Esot šādā attīstības pakāpē, tu biji rupjš pret māti – bļāvi uz viņu, ka nelaida tevi spēlēties pagalmā. Es izlēmu neiejaukties. Uztrauktā māte raudāja. Sadrūmu, nepateicis tev ne vārda. Pēc šī konflikta pagāja dažas dienas. Viss it kā tika aizmirsts, bet pa šo laiku es apdomāju, ko tev teikt, lai mūsu, vīru, saruna notiktu un tai būtu kāda jēga.
“Paklausies, ejam uz parku, man ar tevi ir vīru saruna,” ļoti nopietni sacīju tev
pie auss. “Par ko?” tu painteresējies. “Nevaru mājās stāstīt, labāk iziesim ārā.”
Tu jau zināji, ka mūsu, vīru, sarunas ir nopietna lieta. Tu lepojies, ka mums ir bijušas tādas vīru sarunas. Pēc tām tu manāmi nobriedi. Bija ziemas beigas. Tuvojās tava dzimšanas diena. Mēs gājām pa ielu klusējot, neuzdrīkstoties uzsākt sarunu. “Klausies, cik tad tev gadu paliks?” “Desmit!” “Jā, ceru, ka tavā vecumā tu spēsi mani saprast. Varu ar tevi būt atklāts?” “Jā.”
Mēs apsēdāmies parkā uz soliņa. Es skatījos tev acīs un pūlējos runāt balsī, kura izraisītu tevī līdzjūtību. Runāju ar tevi, kā runā ar draugu, meklējot atbalstu, padomu un palīdzību.
“Pirms desmit gadiem es iemīlējos vienā meitenē. Ļoti iemīlējos. Es apsolīju, ja viņa būs ar mieru kļūt par manu sievu, vienmēr viņu mīlēšu un aizsargāšu. Neļaušu nevienam, nevienam viņu apvainot. Tu taču saproti, ko nozīmē apsolīt kaut ko mīļotajai meitenei?”
Es devu tev iespēju apdomāt teikto un noticēt vārdu patiesumam. Tāpēc runāju lēni, pasvītrojot katru frāzi: “Saki, lūdzu, ko tu teiktu cilvēkam, kurš netur savu zvērestu, solījumu?” “Tas būs slikts cilvēks, negodīgs, gļēvulis…” “Es tev piekrītu. Kā tu domā, kā rīkotos sieva pret vīru, kurš netur solījumu?” “Vairs nemīlētu viņu.” “Nu tā, es apsolīju tavai mātei, kura man ir pats tuvākais draugs un kuru es ļoti mīlu, turēt savu solījumu!” “Tev jātur savs solījums, citādi būs ļoti negodīgi.” “Tātad katram, kas viņu apvainos, būs darīšana ar mani, vai ne?” Tu piekriti. “Bet tagad nezinu, kā man būt ar dēlu, kurš apvainojis manu mīļoto sievieti. Tev tūlīt būs desmit gadu, tāpēc jādod man padoms. Vai es drīkstu atstāt nesodītu kādu, lai arī kas viņš būtu, kas apvainojis manu dzīves draudzeni? Vai es drīkstu pieņemt attaisnojumus no dēla, kurš ir bijis rupjš pret māti?”
Tu klusēji.
“Es vairs tā nedarīšu… Bet tu vari mani sodīt!”
“Es tevi nesodīšu. Tu pats sevi vari sodīt. Bet es tev saku kā vīrietis vīrietim: neuzdrīksties apvainot man dārgu cilvēku. Vairāk es to nepieļaušu… Bet labāk būs, ja tu palīdzēsi man aizsargāt māti , māsu un vecmāmiņu, rūpēties par viņām. Agrāk ģimenē es biju vienīgais vīrietis, tagad mēs esam divi…. Ejam mājās. Vairāk par to mums sarunas nebūs.” Atpakaļ gājām klusējot. Uz ielas ieraudzījām, ka sieviete pārdod sniegpulkstenītes. Nopirkām pa pušķītim mammai, vecmāmiņai un māsiņai. Tu mājās pasniedzi ziedus un nobučoji katru uz vaiga. Pie šīs vīru sarunas mēs vairs neatgriezāmies. Publicēšanai sagatavojusi Ilze Šulte
Komentāri