
Jāsāk ar to, ka Cēsu vecpilsētā
vecais, ikdienā tukšais alus brūzis atkal uz mēnesi kļuvis par ļaužu apmeklētu vietu. To atkal
dokumentē
prese un rāda
televīzijā. Brūzis jau kuro vasaru ir Latvijas galvenā laikmetīgās mākslas pulcināšanas vieta. Cēsu Mākslas festivāls savukārt pazīstams ar to, ka piedāvā mākslu, par kuru nenobrīnīties.
Saucas laikmetīgā māksla, bet, iespējams, tā ir pati neizprotamākā no vizuālajām mākslām, vismaz cilvēkiem, kuri ne skolā, ne pašmācības ceļā nav apguvuši šī žanra specifiku. Atliek vien ļauties nojautām un sajūtām. Emocijas Cēsu izstādē būs klāt kā likts. Izbrīns, pārsteigums, smiekli vai vilšanās – kā
uz kuru šī māksla iedarbosies.
Šogad Cēsīs redzami lietuviešu un latviešu, kā arī igauņa, moldāva, angļa, slovēņa, šveicietes, argentīnieša un meksikānietes
mākslas darbi. Visi kopā nu
raksturo laikmetu. Izstādei dots nosaukums “Vasaras lasījumi”, ar to domājot situāciju, kādā ir skolēns vasarā, kad uzdots paplašināt redzesloku lasot. Skaidrs, ka bērns negribēs iedziļināties grūti saprotamās tēmās, vasaras brīvlaiks tam nav domāts. Pieaugušie tad nu nopūlas sagādāt
bērnam ko vieglāk uztveramu, palasāmu. Tādus laikmetīgās mākslas lasījumus šai vasarai esot sagādājusi Cēsu Mākslas festivālā veidotā izstāde. Vai tā ir, lai apmeklētāji secina paši.
Cēsu izstādei atlasīt mākslas darbus šoreiz aicināts lietuvietis Ķēstutis Kuzainis, Viļņas Laikmetīgās mākslas centra vadītājs. Ierindas cēsniekiem, kuriem
laikmetīgā māksla dienas kārtībā ir tikai reizi gadā, tas var signalizēt tikai vienu – kaut nu
vismaz ko varētu saprast! Šādu lietas nopietnību
aptvēruši arī mākslas festivāla rīkotāji un
nedēļas nogalēs piedāvā izstādi apmeklēt gida –
mākslas zinātnes studentes – pavadībā. Neliela daļa skatītāju šo pakalpojumu arī izmantojuši.
Gatavojoties saviem “Vasaras lasījumiem”, vispirms noskaidroju svešvārdu vārdnīcā dažu vēl neapgūtu vārdu nozīmi, izsecināju, ka izstādē sola mākslas darbus
ar
spēcīgu stāstu un
reizē moralizējošu dabu. Kā tas izpaužas, nolemju izpētīt
kopā ar mākslas zinātnieci Astrīdu Roguli, jau iepriekš iepazītu kā lielisku stāstnieci par mākslu arī tad, ja
sākumā mākslinieku piedāvājums man bijis
visai neizprotams.
Kas no tā visa iznāca? Izstādes apmeklējumus izvērtās
par gūzmu emociju, sākot no ziņkāres, beidzot ar smiekliem, apbrīnu, ironiju, līdz pat šausmām.
Labi, ka pirms tam biju ieskatījusies padomju gados aizliegta rakstnieka Daniilas Harmsa grāmatiņā. Man kļuva skaidrs, par kādu absurdu savā darbā “Harmsapuksti” stāsta Maija Kurševa. Par to, ka mākslinieks, rakstnieks rada ko jaunu, ķīmiķis vai fiziķis atklāj, bet mēs, pirmie skatītāji, lasītāji vai vērtētāji, vēl neesam gatavi jaunām idejām un tāpēc tās noliedzam. Vai tad Bulgakovam neaizliedza publicēties un Džordano Bruno nesadedzināja uz sārta?
Padomju laika mākslinieku Ivaru Drulli neviens nesadedzināja, viņš pats sadega savās idejās, zaudēja prātu. Lai gan izstādes
telpā, kur izvietota viņa mākslas un izlolotās teorijas ideja,
spēju uzturēties tikai īsu brīdi, jo no
uzzinātā kļuva fiziski slikti, laikmetīgā māksla galveno bija panākusi – neaizgāju vienaldzīga. Taču skatīties uz caurspīdīgām bundžiņām, kurās Drulle sakrājis ievērojamu cilvēku parazītus, piemēram, Viļa Lāča nagu galus, nudien bija biedējoši. Nu un kas, ka mākslinieks tādējādi attīstījis
veselu teoriju, ka ģeniālus cilvēkus vadījuši kādi īpaši parazīti vai sēnītes. Viņš centies pierādīt, ka tie kaut kā savstarpēji saistīti. Mākslinieks veidojis sēnīšu izplatības shēmu. Nolēmu dzīvot, šo teoriju neizzinot.
Izstādē “Vasaras lasījumi” apkopoti mākslas darbi, kurus vieno centieni kopā parādīt fikcijas un dokumentālas izpausmes, tādējādi skatītājiem liekot
nojaukt robežas starp izdomājumu un īstenību. Tā kā pirms pāris gadiem mani Lietuvā pārsteidza Viļņa
ar to, ka vienā pilsētas daļā paceļas visai iespaidīgi debesskrāpji – moderns biznesa un finanšu rajons, bet turpat
blakus nožēlojamā stāvoklī
dzīvību velk simtgadīgi nameļi un ieliņas ap tiem ir visai nesakoptas, aizdomājos, kādi ir šo blakus esošo rajonu iedzīvotāju dzīves stāsti. Izstādē noplukušajā alus brūzī bija ienests moderns televizors un balts ādas dīvāns – viss it kā no citas dzīves. Iesēdos dīvānā pie televizora, lai rūpīgi noskatītos
lietuvietes Vitas Zamanas veidoto videofilmu. Tā
rādīja mākslinieces fantāzijas par dzīvi Viļņā, un reizē
viņa bija dokumentējusi pašu Viļņu. Stāsts izvērtās par to, kā mūsu laikmetā līdzās sadzīvo dažādu sociālo slāņu cilvēki, šoreiz lietuvieši. Mākslinieci bija interesējis, kas notiek, ja tie satiekas. Un tiešām notiek. Turklāt, ne tas labākais.
Videofilmu šī gada
festivāla laikmetīgās mākslas izstādē ir daudz. Vairāk neviena mani nesaistīja – ne dokumentālie kadri par Amerikas izlūkošanas pārvaldes aģenta darbu viņa meitas mākslinieces interpretācijā, ne kādas vecas kurpes stāsts par savu saimnieku. Šie stāsti droši vien radīs emocijas citiem izstādes apmeklētājiem, piemēram, multfilmiņa, kā bandīts šaudās un nozog briljantus
vai kā no rīta tiek sakopta Moldovas galvaspilsēta Kišiņeva.
Pats galvenais, ka izstādē, kur redzama mākslinieku
piedāvātā “vasaras literatūra”, katrs skatītājs var atrast sev tīkamu “grāmatiņu”.
Ja nepatīk video vai instalācijas, var paskatīties
zīmējumus un tēlniecības darbus. Bet var arī
iet garām vecajam alus brūzim un tikai uz mirkli piestāt, lai pabrīnītos,
kādi ķēmi uzlikti uz jumta (piemēram, norauta
roka), lūr pa tukšajiem logiem (cilvēks milža augumā) vai satupināti pagalmā (gorillu pāris,
kokvarde), un nolemt, ka tas nav domāts parastam skatītājam.
Lenču ielā vesels cirks vai varbūt māksla bija redzēt,
kā pāri
ķieģeļu mūrim, kas ieskauj veco alus brūzi, uz soliņa pakāpies, uz instalācijām izstādes pagalmā lūkojās
jauns puisis. Viņu dikti
interesēja šie vasaras lasījumi, bet
todien bija pirmdiena un izstādes teritorija slēgta.
Mairita Kaņepe
Komentāri