Sausums piena ražotājiem rada pamatotas bažas. Zāle ir neliela, turklāt nepietiekami vērtīga. Daļa skābbarības ruļļus sagatavojuši, bet citi vēl gaida lietu un cer, ka situācija uzlabosies. Stiebrzālēm jābūt nopļautām
Raiskuma pagasta zemnieku saimniecības „Dolfas” saimnieks Ādolfs Čudorāns un Taurenes pagasta SIA „Liepas M” īpašnieks Modris Liepiņš ir vienisprātis, ka lietus ir ļoti nepieciešams.
M. Liepiņš situāciju vērtē pesimistiski: „Pašlaik neaug nekas. Jau nedēļu viss apstājies, tādēļ gaidām lietu, lai varētu sagatavot lopbarību.” Lauksaimnieks gribējis zāļu maisījumu pļaut pagājušajā nedēļā, taču analīzēs konstatēts zems proteīna līmenis, tādēļ, lai lieki netērētu degvielu, pļaušana atlikta uz vēlāku laiku.
Ā. Čudorāns atzīst, ka arī „Dolfu” laukos pļaušanas darbi varētu sākties tikai nākamnedēļ. „Stiebrzāles jau ziedos, vajadzētu pļaut, taču nav lāga ko pļaut. Ja uzlītu lietus, zāle varētu kaut nedaudz saņemties.” Taču traucē ne tikai sausums, gan Ā. Čudorānam, gan citiem lauksaimniekiem līdz ar sausumu ir vēl viena problēma – mežacūkas, kas posta zāļu laukus.
Runājot ar zemniekiem, dzirdamas bažas, ka mazās piena lopkopības saimniecības varētu pat nespēt sagatavot skābbarību, taču bez tās nevar iztikt, ja grib nodrošināt labus izslaukumus un piena kvalitāti.
Cēsu Lauku konsultāciju biroja konsultante lopkopībā Andra Seredina, ņemot vērā lauku apsekojumus un pieredzi, vērtē, ka stiebrzālēm jau vajadzēja būt nopļautām un skābsiena ruļļiem sagatavotiem. „Saimniekiem jānovērtē zālāji. Ja pārsvarā ir stiebrzāles, tad pļaušanas laiks jāizvēlas pēc tām. Ja vairumā ir āboliņš, tad pēc tā attīstības fāzes. Stiebrzāles jāpļauj vārpošanas sākumā līdz ziedēšanai, āboliņš tad, ja zālāja kvadrātmetrā jau redzami daži ziedpumpuri.”
Sausums ir ļoti liels, un otrā, trešā gada zālāji paauguši slikti, jau izdeguši. Ņemot vērā degvielas dārdzību, A. Seredina iesaka izvērtēt, vai vērts šādus laukus pļaut. Daļu labāk noganīt, nopļaut tikai to, kas izaugusi kvalitatīvāka.
Situācija pagastos esot līdzīga – stiebrzāles jau pilnās vārpās un drīz ziedēs. Tātad lopbarībai jau vajadzētu būt sagatavotai. Ja zāle pāraug, zūd arī kvalitāte. Tam piekrīt arī Valsts Priekuļu laukaugu selekcijas institūta zāļu sēklaudzēšanas speciāliste Rūta Jansone. Viņa uzskata, ka gaidīt, līdz stiebrzāles paaugsies, nav vērts, jo tās drīzāk nokaltīs. „Tiem, kuri laukus mēslojuši, zāle izaugusi labāka un jau satīta ruļļos. Iespējams, vēlāk būs lietus, tad izaugs labāks atāls.”
„2006. gadā arī bija liels sausums un zāle izdega. Tas bija zemnieku mācību gads. Daudzi saprata, ka piena lopkopības saimniecībās zālāji regulāri jāpārsēj, tad būs arī rezultāts. Arī šogad, par spīti sausumam, ar pērn sētajiem sējumiem problēmas nav tik lielas. Arī izvēloties zāļu sēklas, jāņem vērā katra lauka augsnes īpatnības,” skaidro A. Seredina.
Laba pieredze lauksaimniekiem izveidojusies lucernas audzēšanā. Skābās augsnēs lucerna neaug, tādēļ, lai to audzētu, vispirms jāveic augšņu analīzes. Tomēr pateicoties garajām saknēm, sausuma laikā lucerna ir daudz izturīgāka nekā citi zālaugi.
Risinājumi ir
„Saimniekiem jāmeklē risinājumi,” uzskata A. Seredina. Agrāk skābbarību bija iespējams aizstāt ar cukurbiešu graizījumiem, taču līdz ar cukurbiešu nozares likvidēšanos tāda iespēja vairs nepastāv. Konsultante iesaka meklēt saimniecības, kurās paši visu zāles masu neizmanto, un vienoties par iespējām papildināt savus zāles lopbarības krājumus.
Apsvēršanas vērta ir arī iespēja sēt auzas, lai izmantotu zaļbarībai, kā arī skābbarībai. Gan A. Seredina, gan R. Jansone vērtē, ka zemnieki vēl tagad var iesēt jaunus zālājus, tikai jārēķinās ar vienu pļāvumu. Turklāt jābūt gataviem cīņai ar nezālēm, tai skaitā balandu.
Risinājums šim, kā arī citiem gadiem var būt skābsiena ruļļu krājumi. A. Seredina uzskata, ka glabāšanas laikā skābbarības kvalitāte nesamazinās, to droši var izbarot lopiem visu gadu. Būtiskākais, lai netiktu bojāta plēve,tad skābbarībai piekļūst gaiss,tā bojājas un zūd kvalitāte. „Labi, ja ir lopbarības uzkrājumi. Turot govis nepiesieti, kas ir veiksmīgs saimniekošanas veids, dzīvnieki visu gadu tiek baroti ar skābbarību. Tā tiek nodrošināta nemainīga barības devas kvalitāte un arī vienmērīga piena kvalitāte,” uzskata A. Seredina.
R. Jansone pastāstīja, ka veiksmīgs risinājums ir tādu zāļu audzēšana, kam dziļa sakņu sistēma, piemēram, lucernas un sarkanā āboliņa. „Katra zāle uz sausumu reaģē citādi, tādēļ zāļu maisījumus vienmēr būs drošāk audzēt. Jo daudzveidīgāks ir maisījums, jo drošāk, ka izaugs. Jāsabalansē ir gan sausuma, gan mitruma izturīgi zālāji, lai raža būtu jebkuros apstākļos.” Speciāliste iesaka izmantot tauriņziežus, sarkano auzenīti, kas uzlabo zālāju kvalitāti, turklāt labi panes sausumu. Institūtā zāļu sēklu klāsts jau gandrīz izpārdots, tomēr vēl ir nelieli krājumi, no kuriem izvēlēties. Zāļu maisījumi institūtā tiek sagatavoti individuāli katrai saimniecībai – atbilstoši zemes īpatnībām un arī finansiālajām iespējām. R. Jansone uzsver, ka būtiski ir izvēlēties Latvijas apstākļiem atbilstošu sēklu, jo nereti ievestās pieviļ.
Sausais laiks negatīvi ietekmē arī govs ēstgribu. “Tas rada veselības problēmas, piena samazināšanos un tā kvalitātes krišanos. Šādā laikā nav labi, ja uz ganībām dzīvniekiem jāiet tālu. Tas ražojošai govij ir ļoti grūti. Noejot kilometru, govs var zaudēt līdz pat diviem – četriem kilogramiem piena,” izskaidro A. Seredina, iesakot nenogurdināt piena devējas.
Komentāri