
Raunas pagasta Rozēs brūvē alu. Vecajā muižas ēkā, kur ilgus gadus cepa maizi, tagad top miestiņš, ko ražo Malduguns alus darītavā.
Trīs jauni vīrieši – Andris Liepiņš, Krišjānis Zeļģis, Valdis Jansons-, meklējot izaicinājumu, izveidoja komandu un nolēma pamēģināt darīt alu.
“Viss noticis pašmācības ceļā. Kad pārcēlos no Rīgas uz Launkalni, mājās brūvēju alu. Kopā sanākot, radās ideja, ka mēs varētu pamēģināt kļūt par mājbrūvētājiem,” stāsta Andris Liepiņš un piebilst, ka daudz mēģinājis, kļūdījies, līdz sanācis tāds alus, kādu vēlas. Pēc profesijas Andris ir ģeologs, Krišjānis – ģeogrāfs, bet Valdis – fotogrāfs. Visi trīs ir līdzīpašnieki.
Meklējot darītavai vietu, par piemērotāko atzinuši ēku Rozēs, kas ir piemērota ražošanai. Malduguns alus darītava to nomā no īpašniekiem.
“Var jau piesaistīt investīcijas, uzcelt ražotni, nodarbināt darbiniekus – tā dara uzņēmēji, mēs vairāk esam amatnieki. Visu darām paši,” uzsver viens no darītavas īpašniekiem. Kredītus darbības sākšanai nav ņēmuši, aizņēmušies no radiem, draugiem. Iekārtojot darītavu, daudz ko izdomājuši un izgatavojuši paši. Andris iemācījies metināt, lai nebūtu jāpērk pakalpojums. Kā iesācējam amatniekam viss izdevies pietiekami labi. “Daudz eksperimentējam. Ir priekšstats, kādu alu gribētos, un mēģinām.
Mūsu alus nav lēts, visu darām vienkāršoti. Lai ko saražotu, vajadzīgs
liels darba ieguldījums, jo daudz roku darba,” bilst Andris Liepiņš un atgādina, ka alus ir tik ļoti dažāds, ikvienam ir pieejams ļoti plašs izejvielu klāsts.
Malduguns alus darītava patērētājiem piedāvā astoņu šķirņu alu. “Visas
vienlaikus nebrūvējam. Gribas dažādību. Ja visu laiku vārīsim vienu alu, gan mums, gan pircējiem būs garlaicīgi,” smej Andris Liepiņš. Brūve-ri, izvēloties, kādu alu darīt, vadās pēc
izjūtām un gadalaika. Vasarā kārojas gaišo šķirņu miestiņu, ziemā tumšo un stiprāku.
Patlaban tiek darītas četras šķirnes. ”No vārīšanas dienas līdz brīdim, kad alu var liet glāzēs, paiet vismaz sešas nedēļas. Pamazām jau top pašiem sava grāmata, kurā pierakstām receptes, dažādus sīkumus, kas ir būtiski. Alu ietekmē viss, pamainot raudzēšanas temperatūru, gala
iznākums būs cits,” alus darīšanas noslēpumus atklāj Malduguns alus darītavas līdzīpašnieks. Lai miestiņam iegūtu patīkamu rūgtumu, tiek eksperimentēts ar apiņiem, kas vesti no Amerikas, Vācijas, Jaunzēlandes.
Rozēs brūvētais alus ieinteresējis daudzus. Tas nekas, ka darītava savu produkciju nereklamē. Tikko alus bijis nopērkams kafejnīcās Rīgā, sociālajos tīklos parādījās pozitīvas atsauksmes. Tā strādā vislētākā un iedarbīgā-kā reklāma.
Malduguns alus darītavas saimnieki daudz strīdējušies, kā nosaukt alus šķirnes. “Jau sākumā nolēmām, ka neiesim pa iestaigātām takām. Alus nosaukumi un etiķetes Latvijā ir konservatīvas, gribas kaut ko jaunu, un
var taču izdomāt. Mūsu priekšrocība, kā jau jauniem, mums nav tik racionāla domāšana. Ja mēs būtu sirmi vīri, droši vien brūvētu tumšo un gaišo alu,” domās dalās Andris Liepiņš. “Doma filozofiska, alus ir kā malduguns, tas var ievilināt purvā,” skaidro līdzīpašnieks.
Malduguns alus darītava ražo alu ar patiešām nepierastiem nosaukumiem –
„Saules dūriens”, „Sānslīde”, “Rudais rudens” un „Zaļā bise”, kas ir Jāņu piedāvājumā. Andris ar gandarījumu atzīst, ka interese palielinās un līdz svētkiem, visticamāk, alus būs pārdots. Lielākais noiets ir Rīgā.
Tiek domāts, ka ar laiku Rozēs brūvēto alu varēs nopirkt arī kādā vietējā veikalā, taču paši darītavas īpašnieki ar tirdzniecī-bu nodarboties negrib.
Patlaban Malduguns alus darītava mēnesī saražo līdz četrām tonnām alus, viens vārījums ir 500 litri. Salīdzinājumam –
lielajiem ražotājiem viena tvertne ir tik liela, cik Raunā saražo gadā. Jau tagad Andris piebilst, ka īpaši vairāk arī nebrūvēs, jo telpas neļauj izplesties. “Darbu apjoms aizvien palielinās. Amatniecisko piegājienu negribam zaudēt. Visu darām paši, arī lēmumus pieņemam kopīgi, kaut katram no mums ir savi pienākumi. Tik mazā darītavā svarīga ir komanda.” pastāsta Andris Liepiņš, piebilstot, ka nevienam nav pieredzes uzņēmējdarbībā un nav viegli ielauzīties formālās lietās. Tas prasa laiku un zināšanas. Krišjānis un Valts uz darbu brauc no Rīgas.
“Jāņos bez alus neiztikt. Un katram taču garšo kāds cits. Alus darītavu, ja tās katra atradīs savu nišu, Latvijā nekad nebūs par daudz,” domas izsaka Andris Liepiņš.
Sarmīte Feldmane
Komentāri