
Eiropas Komisija (EK) nākusi klajā ar aicinājumu nākamo četru gadu laikā Eiropas Savienības valstīs radikāli samazināt plastmasas iepirkumu maisiņu lietošanu.
Dalībvalstīm noteikts pienākums pēc saviem ieskatiem ieviest pasākumus, kas attur no plāno plastmasas maisiņu izmantošanas. Tie var būt nodokļi, iepirkumu maisiņu aizliegums vai valsts līmenī izvirzīts samazināšanas mērķis, kas jāsasniedz.
Apkopotā statistika liecina, ka ES valstīs veikalos ik gadu tiek izdāļāti aptuveni 100 miljardi plastmasas maisiņu, no kuriem aptuveni astoņi miljardi nonāk vidē – upēs un ezeros, ielās, laukos, kur saglabājas simtiem gadu.
Kā teikts EK ziņojumā, ikviens eiropietis vidēji izmanto 198 vienreizējos plastmasas maisiņus gadā. Tas nozīmē, ka katra mājsaimniecība ik dienas izlieto pa vienam maisiņam. Tomēr gadā izmantoto maisiņu skaits Eiropas Savienības dalībvalstīs ir atšķirīgs, piemēram, četri uz vienu cilvēku Dānijā un Somijā, bet 466 – Polijā, Portugālē un Slovākijā.
Arī Latvijā naski izmanto plastmasas maisiņus, un tas īpaši novērojams lielveikalos pie augļu un dārzeņu plauktiem. Pēc tam labākajā gadījumā tos izmet sadzīves atkritumu konteinerā, sliktākajā – tie nonāk vidē. Aptaujātie pircēji atzina, ka īpaši nepiedomā par vides situāciju, ja reiz maisiņi ir, kāpēc tos neizmantot.
Veikalu “Solo” īpašnieks Uldis Kvants piekrīt, ka tā ir pasaules problēma, bet šobrīd kā veikalnieks neredzot risinājumu: “Var jau piedāvāt tikai papīra maisiņus, bet tie ir dārgāki. Vai cilvēki būs gatavi maksāt? Bet kaut kur pirkumi jāieliek. Manuprāt, risinājums jāmeklē valstiskā līmenī, radinot cilvēkus domāt par vidi, lai katru reizi nepērk jaunu maisiņu, bet nāk iepirkties ar savējo. Patiesībā arī šos mazos maisiņus augļiem varētu izmantot atkārtoti, bet ja tie tur stāv bez maksas, kāpēc neņemt? Tad tam nav vērtības, to var mest laukā, bet ja būtu jāmaksā, varbūt kāds arī padomātu.”
Daudzās ES valstīs, kurās par vienreizējo plastmasas maisiņu izmantošanu ir noteikta obligāta maksa, patērētāji tos sākuši lietot daudz mazāk. EK norāda, ja citas valstis sekotu šim paraugam, varētu samazināt pašreizējo patēriņu par aptuveni 80 procentiem. Jautāti, vai būtu gatavi maksāt arī par šiem mazajiem maisiņiem, cēsnieki atzina, ka par to nav domājuši, bet, iespējams, tas tiešām liktu rīkoties ar tiem nedaudz taupīgāk.
Vides speciālisti norāda, ka šie plastmasas maisiņi vidē atstāj traģiskas sekas. Ja tie nokļūst jūrā, tos norij jūras dzīvnieki un putni, daudziem tas beidzas letāli. Pētījumi liecina, ka Ziemeļjūrā plastmasa ir visu putnu vēderā. Eiropas dienvidu pusē plastmasas maisiņi ir 73 procenti no visiem plastmasas atkritumiem, kurus traleri savāc gar Toskānas piekrasti Itālijā.
EK novembrī
pieņēma priekšlikumu, kas uzliek dalībvalstīm par pienākumu samazināt vieglsvara plastmasas iepirkumu maisiņu izmantojumu. Ar šo priekšlikumu tiek grozīti iepakojuma un izlietotā iepakojuma direktīvas divi svarīgi aspekti. Pirmkārt, dalībvalstīm ir jāpieņem pasākumi, lai samazinātu tādu plastmasas maisiņu patēriņu, kuru materiāla biezums nesasniedz 50 mikronus, jo šāda veida maisiņus atkārtoti izmanto retāk nekā tos, kas izgatavoti no izturīgākas plastmasas, un tāpēc tos bieži vien izmet. Otrkārt, šiem pasākumiem var izmantot ekonomiskus instrumentus, tādus kā maksa, valsts noteikti samazinājuma mērķi, kā arī tirdzniecības ierobežojumi.
Lielais vairums plastmasas maisiņu ar sadzīves atkritumiem nonāk konteineros un no tiem – poligonā “Daibe”. Ja cilvēki tos izmet šķiroto atkritumu konteineros, maisiņi nokļūst pārstrādei, ja tie ir kopā ar sadzīves atkritumiem, tie, visticamāk, nonāk lielajā atkritumu noglabāšanas šūnā.
Kā norāda atkritumu apsaimniekošanas organizācijas “ZAAO” valdes priekšsēdētājs Aivars Sirmais, šī problēma jārisina valstiski, sākot ar cilvēku izglītošanu, nevis papildu nodokļu uzlikšanu: “Jāapzinās, ka uzvedību, domāšanu izmainīt nevar ātri, jāpaiet gadiem. Piemēram, lai cilvēkus pieradinātu pie atkritumu šķirošanas, tas jāmāca visās trijās paaudzēs un vismaz 15 gadus pēc kārtas. Ja cilvēki nodarbotos ar šķirošanu, arī šie maisiņi nonāktu otrreizējai pārstrādei, taču šobrīd lielākā daļa nonāk šūnā. Mums jau tie problēmu nerada, ja cilvēki izmet, mēs tos noglabājam.”
Jānis Gabrāns
Komentāri