12. klases skolniece
Šogad „Spēlmaņu naktī”, teātra balvu pasniegšanas vakarā, ko pārraidīja televīzija, Latvijas skatītāju simpātijas balvu ieguva Valmieras Drāmas teātra izrāde “Hamlets”. Šī patiešām ir viena no labākajām izrādēm, ko pēdējā laikā esmu redzējusi, tam ir vairāki iemesli.
Pirmām kārtām, mani piesaistīja jau izrādes mākslinieciskais noformējums. Vienmēr patikušas izrādes, kurās skatītājs atrodas blakus aktieriem – uz skatuves, jo tas ļauj izrādi nevis vērot, bet it kā iesaistīties darbībā. Skatuves noformējumā, ko veidojis „Spēlmaņu naktī” atzinību saņēmušais scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, valdošais minimālisms nenovērsa uzmanību no aktieriem, un visas dekorācijas tika funkcionāli izmantotas. Arī aktieru tērpi pārdomāti. Tajos mijas mūsdienu modernisms ar 17. gadsimta krāšņajiem un nedaudz pārspīlētajiem modes kanoniem. Tātad jau izrādes noformējums atstāja novatorisku iespaidu.
Man pārsteigums bija arī tas, ka izrāde neprasa iedziļināšanos notikumos, līdzās traģismam tai dota patīkama humora piedeva. Protams, ja pēc izrādes noskatīšanās ir vēlme iedziļināties un interpretēt notikumus, kas savirknējas, varu teikt jau iepriekš, ka tā rada vairāk jautājumu nekā atbilžu. Tātad jādomā pašiem. Viens no lielākajiem jautājumiem rodas par žurkām, kas visu izrādes laiku tup aiz bibliotēkas plauktiem, bet izrādes beigās, kad jaunais un godkārīgais kaimiņzemes Fortinbrass iekaro jau tā no iekšpuses sagrauto Dānijas karalisti, žurkas beidzot parādās. Oļģerts Kroders jau ceturto reizi iestudē “Hamletu”, un neskatoties uz savu ievērojamo vecumu – 87 gadi – ir izrādi veidojis ļoti mūsdienīgi, radot skatītājā tiešas asociācijas ar mūsdienu situācijām.
Aktieru ansamblis ir lielisks, ne velti divi – Rihards Rudāks un Dace Eversa – kļuva par gada aktieriem otra plāna lomās.
Neskatoties uz daudzajām interpretācijas iespējām, izrādes pamatdoma – stāstīt par indivīda vientulību un ideālu sadursmi ar sabiedrībā valdošo totālo visatļautību – ir skaidra.
Komentāri