Sestdiena, 4. oktobris
Vārda dienas: Elza, Ilizana

Grūtumam jāstājas pretī

Druva
200903202154364189

Apkārt runā vien par krīzi, samazina algas, līdzekļus valsts un pašvaldības iestādēm, bet ikdiena turpinās. Ar priekiem, iecerēm. Par to saruna ar Vecpiebalgas kultūras darbinieci – muzejnieci un režisori Ilonu Muižnieci.

– Par ko šodien var domāt, ja iekšā rūgtumiņš kā par nozagto sudraba karotīti. Domās valsts ir rītā un vakarā. Valsts esam ģimene. Arī tajā ienāk tas, kas notiek pašvaldībā, darba kolektīvā un Latvijā. Ja tā apsēžas, padomā, labā un skaistā maz. Ir smagums. Par to, kas notiek apkārt. Es pat uzdrošinājos un uzrakstīju sludinājumu darbam ārzemēs. Gribas nepadoties. Man nav ne patēriņa, ne hipotekāro kredītu, vien desmit latu mēnesī studiju kredīts. Priecājos, ka meita mācās skolā, kurā patīk, un varu nodrošināt, lai viņa varētu mācīties. Kad uz ledusskapja atstāju 15 latus un piecus viņa nepaņem, jo saprot situāciju, tad jādomā, vai tiešām tie, kuri liek aizvien samazināt algas, neko nesaprot. Pirms trim gadiem, kad dalīja Ata Kronvalda prēmiju, man jautāja, vai esmu laimīga. Pārliecinoši atbildēju – jā, jo daru darbu, kas man patīk. Tā bija. Tagad arī daru to, kas man patīk, bet pazudis azarts, vēlme ziedoties. Ceru, ka kaut kas mainīsies.

– Arī cilvēkos ir šis smagums. – Skatos, nāk aktieri uz mēģinājumu, tie paši, kuri ir kopā vairāk nekā desmit gadus. Bet viņi vairs nav tādi, kā bija. Viņos ir smagums. Kādreiz sastiķējām kortelīti, spēlējām līdz pusnaktij. Tagad jau deviņos grib mājās, lai ieraktos savā kaktā un visi liktu mieru. Kaut kas nospiež. Un mani arī.

Vecpiebalgas teātris ir īpašs – tajā ir daudz aktieru, un regulāri iestudējam īpaši mums rakstītas lugas. Ko lai dara, ja arī Blaumanim nav lugu pieciem vīriešiem un desmit sievietēm? Bet spēlēt grib visi. Uzrunāju jaunu dramaturģi, studenti. Luga ir par šodienu. Katram varonim savs grūtums. Savu problēmu esam gatavi uzticēt citam, pat samaksāt, lai mūs uzklausa. Bet arī viņš apmāna. Luga beidzas, kad pie dziednieka atnāk sieviete, kura izrādās viņa māte. Viņi nesapratās, māte pārdzīvoja, ka pazaudējusi dēlu. Pati tēloju sievieti, kura grib seksu biežāk, nekā vīrs spēj dot. Tā ir viņas problēma. Citu nav. Vecpiebaldzēns atnāks uz pirmizrādi, nu ne jau viņš grib to lielo mākslu, viņš grib redzēt, ko tā Muižniece rādīs, kāds būs Sniedze Raimonds. Kā viņš uzkāpj uz skatuves, zāle smejas.

Man labāk patīk būt uz skatuves, ne režisēt. Esmu emocionāla. Bet… ja tāda nebūtu, nevarētu būt uz skatuves, strādāt muzejā. Neesmu taisnais, pragmatiskais finansists. Esmu strādājusi veikalā, kafejnīcā, maizes ceptuvē, studējusi ekonomiku. Man prieku sagādā rezultāts. Arī sajūta, kad uz skatuves nāk bērni un dod puķes. Un pēc tam trīs dienas nevari veikalā ieiet, lai kāds nepateiktu: “Ē, kāda tu tur biji!” Tas dod to gandarījumu, ka esi sagādājis prieku.

– Valstī naudas nebūs, kultūras jomā to samazinās vēl vairāk. – Nevaru iedomāties, ka varētu

katru vakaru būt mājās. Šis ir Skalbes jubilejas gads, un teātris vienmēr ir kādu rakstnieka darbu iestudējis, dramatizējis. Kuri svētki pagastā notikuši bez teātra vai ansambļa piedalīšanās? Pašdarbniekiem būtu jāmaksā par to, ka viņi nāk, atrauj laiku ģimenēm. Uz teātra izrādēm zāle vienmēr pilna. Ja nebūs atbalsta, var jau kādu laiku strādāt bez algas. Bet cik ilgi? Neviens jau nerēķina, cik katrs iegulda izrādē. Palikšu vecāka, varbūt vairs neko nedarīšu.

– Lai muzejā stāstītu par Kārli Skalbi, Piebalgas kultūrvēsturi, Piebalga ir jāizjūt. – Mācījos tehnikumā, praksē nokļuvu Inešos, bet prakses vadītāja bija Dināra Klepere. Viņa ir mana autoritāte, aizvien prasu padomu. Tad iemīlējos Vecpiebalgā. Te ir īpaši cilvēki, viņi ienācējus nepieņem.

Vecpiebaldzēni spēj izstrādāt tādas lietas, ka var tikai pabrīnīties. Diemžēl neprotam novērtēt tās bagātības, kultūras mantojumu, kas mums ir, neprotam lepoties. Paprasiet, cik pagasta cilvēki ēd Vecpiebalgas maizi, piebaldzēnu rokām veidotu? Cik vecpiebaldzēni ir bijuši savos muzejos? Viņiem ieeja ir bez maksas. Muzeju naktī “Kalna Kaibēnos” bija 150 cilvēku, 16 no viņiem bija vecpiebaldzēni. Tie bija bērni, kuriem bija interesanti iekāpt autobusā un vakarā aizbraukt uz muzeju. Man patīk sadarbība ar bērniem “Saulrietos”. Rīkojam talkas, rudeņos grābjam lapas. Ja izaudzis liels, viņš nezinās kādu Skalbes dzejoli, viņš zinās – es Skalbes “Saulrietos” grābu lapas. Meita stāstīja, ka amatniecības skolā literatūras skolotāja jautājusi, no kuras puses katrs, uzzinājusi, ka viņa no Vecpiebalgas, teikusi, ka desmit jāliek vien par to, ka nāk no tāda novada.

Es gribu, lai arī citi bērni ir zinoši, izjūt Piebalgu.

– Jūs kopā Rigondu Prīsi

vadāt dažādus pasākumus, rosinot citus aizmirst ikdienu.

– Mūsu pirmais izgājiens bija novada svētkos Taurenē. Es kļuvu par Leontīni (Ļoņu) Buti ar lakatiņu aiz ausīm, puķainu kanniņu rokās, Rigonda par Mersedesu Benzu – modernu džusi. Un tā īsti piebaldzēnu garā lielījāmies. Pēc tam uzaicināja tie, kuri bija redzējuši. Tā aizgāja. Bez reklāmas, vien no mutes mutē. Rigonda māk visu nomenedžēt.

Daudzi domā, ka tas jau nav nekas, aiziet, apsien lakatiņu, paķēmojas, un viss. Bet tas ir nopietns darbs, pasākumiem teju katra minūte saplānota, ko darīsim. Un jāprot ātri reaģēt dažādās situācijās. Gadās, ieej zālē un redzi – aunu bars pie galda. Četros gados mums ir viens neizdevies Ziemassvētku pasākums, un ne mūsu vainas dēļ, bet kolektīvā paši savā starpā nesapratās. Aizpērn Ziemassvētkos bija daudz pieprasījumu, pērn jau mazāk. Braucām uz Kuldīgu. Kāda publika! Lielākoties krievi. Rigonda bija Alla Borisovna, es – Laima Vaikule. Viņas pieņem gan latvieši, gan krievi.

Cilvēkiem ir nostalģija pēc padomju laikiem. Un tad ierodas viena tāda – lakatiņu galvā, vecāsmātes brillēs, punktainu kanniņu pie rokas, gumijniekiem kājās un runā par izslaukumiem. Vecākā gadagājuma cilvēki ir sajūsmā par šiem tekstiem. Mums ir izveidojusies sadarbība ar vairākām firmām, ikreiz prasa, lai būtu Ļoņa ar kanniņu. Šajos laikos ir svarīgi, ka tu ļauj cilvēkiem par sevi smieties, un būtiski, cik tālu tu par citiem vari smieties. Arī pati par sevi smejos. Tas ļauj cilvēkiem atraisīties, liek smieties. Jo vairāk smejas, jo izdevies iedot to, ko vajag. Bet pašas atkal kādu laiku varam dzīvot priecīgas un ir labs prāts.

Pirms katra pasākuma nopietni gatavojamies, ievācam aktuālo informāciju. Pērn vadījām pasākumu veterinārārstiem.

Tajā laikā tika vērtēts kaut kādu probku iepirkums govīm. Kā nu mācējām, to tēmu izrunājām. Vetārsti līdz zemei smējās. – Kā ir latviešiem ar humora izjūtu, prasmi pasmieties par sevi? – Jaunajai paaudzei ir

cita sapratne. Jaunieši par Ļoņu ar kanniņu nesmiesies, viņi to apsmies. Ja pasaka – izslaukums 25 litri dienā, viņi nezina, ko tas nozīmē. Jauniešiem nevajag vakarus vadīt, viņi tusējas. Krieviem cita mentalitāte – jaunie un vecie vairāk iet kopā.

– Par ko pati smejaties? – Mani var uzjautrināt labs kino. Burkā kundze, Luijs de Finess, Misters Bīns – viņi ir fantastiski. Izcili. Kaut ko atceros, un tad sanāk smiekli. Alauksta estrādē gatavojās “Mērnieku laiku” izrādei,

talkā sakopt ezera krastu atveda pacientus no Greiveriem. Viņi pastrādāja, aizbrauca pusdienās. Biju ievērojusi, ka viens no viņiem bija liela auguma, pliku pakausi. Skatos, visi prom, viņš nav aizbraucis, sēž uz soliņa un ēd maizi ar desu. Nabadziņš, slims cilvēks, nodomāju. Piegāju klāt: “Ziniet, jūsējie jau aizbrauca. Jums arī jādodas mājās”. Viņš atbild: “Nē, nav!” Kā jau tādam, kas uzreiz varbūt nesaprot, saku: “Jūsējie iekāpa autobusā, aizbrauca.” “Uz kurieni?” “Uz Greiveriem.” “Kādiem?” “ Nu, trako māju”. Viņš sāka smieties. Man tā kā palika bail, ka nekļūst agresīvs. “Ziniet, jums pašai tur būtu jāaizbrauc,” vīrs paskatījās un noteica. Kā visi pēc tam smējās. Viņš bija teātra galvenais rekvizitors. Tā taču ir, atceries tādu pārpratumu, un gribot negribot jāsmejas.

– Aizvien retāk rīko dažādus pasākumus, būs vēl mazāk.

– Jau no pērnā rudens daudz kas gājis mazumā. Pēdējos gados bija populāri Vecpiebalgā svinēt kāzas. Un nav kas iet čigānos! Cilvēki vairs nezina, ko nozīmē iet kūjniekos. Kāzu rīkotāji pasūta čigānus. Mums ir programma,

sveicam jauno pāri, vedam rotaļas. Rigonda dzīvo netālu no viena viesu nama, dažkārt tāpat vien savam priekam pārģērbjamies un aizejam. Vasarā Piebalgā kāzas svinēja kāds dzeltenajā presē aprakstīts pāris. Meita ļoti gribēja līgavu redzēt. Saģērbāmies, arī radu bērni. Pēc tam dzirdēju atsauksmes, ka kāzās vienīgais jaukums bijis tie čigāni, kas atbraukuši.

– Piebalga bagāta ar tēliem, kuri atklāti pasaka patiesību, un visi par viņiem smejas.

– Komiskie tēli var atļauties būt patiesi. Lai cik skarba ir patiesība, par to smejas. Tagad problēmu netrūkst, un tajās ir tik daudz komiska, vajag smieties, grūtums būs vieglāks.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Muzejs glabā dzīvesstāstus, kas dod spēku

03:00, 14. Sep, 2025

Uz Melānijas Vanagas muzeju kādreizējā Doles, Rencēnu un jau savulaik arī Amatas pamatskolā sabrauca daudzi. […]

Pagasts bez centralizētā siltuma nepaliks

03:00, 13. Sep, 2025

Rudens sākums ir laiks, kad Cēsu novada apvienību pārvaldes cītīgi gatavojas apkures sezonai, lai tā […]

Ieriķu kopienai "kājas aug" bibliotēkā

03:00, 12. Sep, 2025

Ieriķu bibliotēka ir uzskatāma par vietu, kur sāka izveidoties kopienas aktīvo iedzīvotāju grupas iedīglis. Par […]

Tēva dienas ieskaņā dodas pārgājienā

03:00, 11. Sep, 2025
2

Tēva dienu atzīmēsim šo svētdien, 14. septembrī, bet jau aizvadītajā svētdienā ģimenes bija aicinātas uz […]

Iepazīst sociālajā jomā paveikto un nepieciešamo

03:00, 10. Sep, 2025
1

Tiekoties ar labklājības ministru Reini Uzulnieku, Cēsu novada sociālajā jomā iesaistītie apliecināja, ka iedzīvotājiem ir […]

Renovētajā ēkā top mūsdienīgs bērnudārzs

03:00, 9. Sep, 2025

Skaistu atdzimšanu piedzīvo 1882. gadā celtā ēka Cēsīs, Dārtas ielā 1. Tajā pēc rudens brīvlaika […]

Tautas balss

Sludinājumi