Taurenē kopā sabrauca Sarkanā Krusta rajona komitejas, nodaļu vadītāji, brīvprātīgie un donoru kustības dalībnieki.
14. jūnijs ir Pasaules asins donoru diena, un Latvijas Sarkanajam Krustam (LSK), kas dibināts
neatkarīgās Latvijas trešajā pastāvēšanas dienā, šogad aprit 90 gadi. Pateikt paldies un satikties, pabūt kopā svētkos un brīdi aizmirst ikdienas rūpes. Šie svētki bija arī īpašs veltījums visiem brīvprātīgajiem asins ziedotājiem, īpaši daudzkārtējiem donoriem.
“Ne katrs var saņemties un nodot asinis , bet ir tādi, kuri to dara regulāri. Daudzi citu dzīvības glābšanai asinis nodevuši vairāk nekā
50 reizes. Tie ir cilvēki, kuri pelnījuši vislielāko sabiedrības pateicību,” sacīja LSK Cēsu komitejas priekšsēdētāja Iveta Sietiņsone un aicināja ikvienu pievienoties donoru pulkam, jo neviens nezina, kad kādam būs vajadzīga asins lāse, lai glābtu dzīvību. Visdāsnākie asins ziedotāji saņēma gan organizācijas, gan kolēģu un visu klātesošo pateicības. Cēsnieks Modris Rakēvičs asinis nodevis 128, raunēnietis Indulis Simsons 124, tik daudzi 50 un vairāk reižu. Viņu vidū arī Zinaida Jaunkalne, Valentīna Tušenko, Skaidrīte Brence, Brigita Rancāne, Andris Kalniņš, Pēteris Krastiņš, Pēteris Ozoliņš, Sarmīte Grīnberga, Zigfrīds Bitainis, Sarmīte Vītoliņa, Bruno Sērmūkslis, Aldis Cerūzis, Imants Miezis, Maija Bārzdiņa.
“1967. gadā mācījos tehnikumā un kādam puisim vajadzēja palīdzēt, tad arī pirmoreiz nodevu asinis. To darīju, arī dienot armijā. Pēdējos gados asinsspiediens par augstu, gribētu jau nodot, bet dakteri neņem,” stāsta Modris Rakēvičs. Viņš ar lepnumu pie krūtīm piespraudis Latvijas Goda donora, PSRS 1. pakāpes donora nozīmīti, arī asins lāsīti – donoru simbolu. “Cilvēkam jābūt apzinīgam, esmu lepns, ka varu no sirds otram palīdzēt. Savā mūžā esmu asinis nodevis gan par naudu, gan tāpat. Tā kā dzīvoju Cēsu centrā, nedzeru, bieži vien mani uz asins nodošanu paņēma filmas laikā kinoteātrī, uz ielas paņēma,” atceras Modris un piebilst, ka piecas, sešas reizes gadā nodot asinis bijis pašsaprotami.
Pēteris Ozoliņš
asinis nodevis 78 reizes. “Pa šiem gadiem daudz kas mainījies. Kādreiz donorus ieģērba speciālās drēbēs, vēl sejai masku uzlika.
Tagad viss notiek slēgtās sistēmās, arī veselība donoram tiek kārtīgi pārbaudīta, ja esi slimojis, tad nekā. Pirms gadiem vienā reizē ņēma tikai 220, tagad 430 gramus asiņu, ” pārdomās dalās Pēteris. Pensionētā mediķe Anita Bērziņa atceras, ka bijušas reizes, kad steidzami kādas dzīvības glābšanai bijušas nepieciešamas asinis, viņas un slimnieka asins grupa sakritusi, un asinis pārlietas no rokas rokā. ” Tagad iedomājos, kā tas bija. Ne kāds pārbaudīja, domāja par dzīvības glābšanu, katra sekunde bija dārga,” stāsta Anita Bērziņa un piebilst, ka diemžēl šodien ne reizi vien jādzird, ka
pirms operācijām slimnieki tiek lūgti, lai paši sameklē donorus. “Arī pats, kad man asinis neņēma un tuvam cilvēkam vajadzēja, meklēju donorus, un diemžēl nācās dot kaut simbolisku stimulu, lai iet nodot tieši manam radiniekam,” pastāstīja Modris Rakēvičs. Abi donori atzina, ka kādreiz tomēr donoru pašaizliedzība, velēšanās glābt citu cilvēku dzīvība tikusi godāta un novērtēta. ” Armijā visu varēja pavēlēt, bet asinis nodot – palūgt,” saka Pēteris un piebilst, ka stimuls to darīt bijis labs ēdiens asins nodošanas dienā un brīvā diena, kuras vērtību zināja katrs zaldāts. Brīva nākamā diena un vēl viena klāt atvaļinājumam par katru reizi, kad ziedotas asinis, bija tas izdevīgums būt donoram. “Veselībai asins nodošana par sliktu nenāca,” pārliecināts Modris un piebilst, ka vairākkārt dzirdējis, ka jauni, veseli cilvēki saka, ka nelaimes jau viņus neskarot, bet kurš gan var zināt likteni.
Ne Pēteris Ozoliņš, ne Modris Rakēvičs nezina nevienu konkrētu cilvēku, kam viņu asinis būtu izglābušas dzīvību. “Kāda tam nozīme. Labāk lai nezinu ne es, ne tas cilvēks. Viņš vēl jutīsies parādā, kā filmās rāda. Asinis nodevu, tad tās aizsūta uz Rīgu pārbaudei, tālākais ceļš man nav zināms,” domās dalījās Pēteris Ozoliņš un piebilst, kamēr vien var, jāpalīdz citiem.
Donoru dienas regulāri tiek rīkotas Cēsīs, Vecpiebalgā, Raunā, Dzērbenē. ” Donori kalpo cilvēkiem, viņi otram atdod to visdārgāko – asins lāsi. Viņiem pateicības vārdu nekad nevar būt par daudz. Mūsu rajonā dzīvo daudzas donoru ģimenes, kustībā aizvien vairāk iesaistās jaunieši. Tie, kuri to izdarījuši vienreiz, nebaidīsies, viņi nodos asinis, mīlot cilvēkus, nedomājot par savtīgumu,” uzsvēra LSK Cēsu komitejas donoru kustības koordinatore, Raunas nodaļas vadītāja Ilze Ādamsone. Viņa arī bija uzņēmusies Donoru dienas rīkošanu un kopā ar organizācijas brīvprātīgajiem Rūtu, Jāni un Jurģi no Raunas rūpējās, lai viss noritētu jaukā gaisotnē.
Latvijas Sarkanā Krusta nodaļas darbojas 15 pašvaldībās, tajās apvienojušies 674 biedri. LSK Cēsu komitejas izpilddirektore Marina Orlova pastāstīja, ka katras nodaļas biedri izvēlējušies citas darbības formas. Latvijā daudzi zina par Vaives pagasta operatīvo vienību, par to, ka Straupē velta uzmanību pirmajai medicīniskajai palīdzībai, ka Raunā SK atbalsta maznodrošinātās ģimenes.
“Mūsu skolotāji ir SK aktīvisti no Zviedrijas un Norvēģijas. Viņi mūs un cilvēkus Latvijā atbalstījuši daudzus gadus, no viņiem esam mācījušies,” atzina Marina Orlova. Kopā ar rajona SK aktīvistiem svētkos bija pārstāvji no vairākām Zviedrijas un Norvēģijas nodaļām. Arī šajā reizē tika runāts par turpmāko sadarbību. Pateicības saņēma gan sadarbības partneri, gan nodaļu, gan komitejas vadītāji.
Rajona padomes priekšsēdētāja vietnieks Laimis Šāvējs un sociālo un veselības aprūpes jautājumu daļas veselības aprūpes koordinatore Skaidrīte Astahovska – Eglīte atzinīgi novērtēja nodaļu darbu pagastos un nelielas balvas pasniedza rajona komitejas locekļiem, bet visiem svētkos rajona padome pasniedza lielu torti.
“Cerams, ka arī pēc novadu reformas pagastos tikpat aktīvi strādās SK nodaļas, ka tajās iesaistīsies aizvien vairāk interesentu, arī jaunatne, ” sacīja Laimis Šāvējs.
Svētku reizē SK nodaļas bija sagatavojušas muzikālus sveicienus kolēģiem. Bija gan dziesmas, gan dejas. Rimtas sarunas Taurenes estrādē Gaujas krastā ieskicēja turpmākos darbus.
Komentāri