Cēsnieks Arnolds Dzilna citu pēc citas paņem rokās apsveikuma kartītes. Tās mērojušas ceļu gan tepat no Latvijas, gan no Kanādas. “Krustmeita Mārīte arī atsūtījusi apsveikuma kartīti. Prieks, ka, kaut dzīvo prom no latviešiem, skaisti latviski uzraksta,” saka Arnolds.
Rīt viņam 90. jubileja. “Katrā vecumā ir kas skaists, lai pakavētos domās. Dzīvē bijuši jauki un skumji brīži. Jaunībā bija
karš, bija arī jāpakaro, jāiet gūstā, atpakaļ Latvijā neatgriezos, Austrālija likās par tālu, tā nokļuvu Kanādā. Tagad esmu Latvijā,” stāsta cienījamais kungs. “Dzīves ceļi daudzreiz mainās, jo krustcelēs nav tieši pateikts, kurš ir pareizais virziens. Man ir liela pārliecība, ka tiem,
kas tic Dievam, ir dots sargeņģelis, kuram dzīvē ir liela nozīme,” pārliecināts Arnolds.
Arnolda Dzilnas dzīves gadi viņu mētājuši kā daudzus latviešus pēc kara. “Sports man vienmēr
bijis dzīves daļa,” bilst Arnolds Dzilna un vien klusi nosaka, ka savulaik netrūcis arī labu sasniegumu. 1983.gadā Arnolds pensionējās un pirmoreiz atbrauca uz Latviju. “Man izdevās dzīvot Siguldā pie brāļa. Pārsteigumu nebija, jo zināju par dzīvi Latvijā, visu laiku ar radiem sarakstījāmies,” atmiņās kavējas cēsnieks.
Kad mūžībā aizgāja arī otrā sieva, aizvien vairāk Arnolds domāja par dzimteni. Ciemos no Latvijas atbrauca krustmeita Andra, un sākās viņa ceļš mājup. Tas bija 2002.gadā.
“Braucām no Bērzkroga uz Cēsīm, tik skaisti, ainava gluži kā pierasta Kanādā. Atbraucām Cēsīs un teicu – man te patiktu dzīvot. Tā arī paliku,” stāsta Arnolds un piebilst, kaut pats ir no Gulbenes puses un tur daudz radu, draugu, pie kuriem ciemojas, izvēlējies Cēsis. Te viņam daudzdzīvokļu mājā kaimiņos ir krustmeitas Andra un Jana, kuras palīdz ikdienā.
“Visu Latviju esmu izbraukājis krustām šķērsām, tikai dažās vietās neesmu bijis. Man patīk daudz lasīt, televīzijā sportu paskatos. Kad veselība bija labāka, daudz staigāju. Tagad, kur vajag, aizbraucu ar mašīnu. Man Latvijā ir ļoti saulainas vecumdienas,” saka cēsnieks un atzīst, ka Latvijā veciem cilvēkiem nav viegli, pensijas mazas.
Arnolds smej, ka ar katru gadu laiks steidzas ātrāk. Bet Elejas Veronika viņam teikusi, ka dzīvos 101 gadu. “Tad nekas cits neatliek. Man nekad nav garlaicīgi. Kādreiz no rīta gribas pagulēt, bet tad jūtos noguris, jāceļas, kaut kas jādara. Man patīk pavingrot. No rīta internetā Kanādas ziņas noskatos, izlasu jaunumus, arī lai valoda neaizmirstas. Saņemu arī latviešu avīzi “Latvija Amerikā”, lasu arī “Druvu”, Latvijas centrālos laikrakstus,” pastāsta Arnolds un atklāj, ka
Latvijas politikā viņu kaitina labējo nespēja turēties kopā, jo katram paša intereses un vara svarīgākas. “Bet tādi latvieši bijuši vienmēr, vai tad pirmās brīvvalsts laikā nepirka balsis, neplēsās? Bet latvieši tādi paši kā visi cilvēki pasaulē – dažs rauš tikai sev, cits domā par tautu. Likteņdārzs tam ir piemērs,” domās dalās cēsnieks.
Rīt Arnolda dzimšanas dienā satiksies radi un draugi. Jubilārs ielūgumā skaidri pateicis, ka viņu
dāvana būs ziedojums Likteņdārzam. Andra svētku reizei sagatavojusi “Radu un draugu sadziedāšanās grāmatu”. Tajā arī Arnolda vēlējums katram, dzīves atziņas un, protams, kopā dziedamās dziesmas. Radi jau zina – kur ir Arnolds, tur ir dziedāšana.
“Nav ko kreņķēties
par vecumu, kaut kas jau katram liktenī ierakstīts. Dzīvē jau ir tik daudz brīnumainu lietu noticis,” saka cēsnieks, vīrs, kuru vairākus gadu desmitus Kanādā sauca par ĀODī (Arnolds Otto Dzilna), kura uzvārds dažādās pasaules valodās dažādi locīts. Vīrs, kam visu mūžu Latvija ir sirdī.
Sarmīte Feldmane
Komentāri