
„Skaistums neaprakstāms. Ūdenskritumi, fjordi, dzidri zils ūdens, kurā spoguļojas zivis. Kaut kas tik skaists pat sapņos nerādījās. Norvēģijas varenība slēpjas tās dabā. Tik senatnīga un neskarta,” saka cēsniece Ieva Liepiņa, kura vasaras sākumā izbraukāja pasakaino fjordu un troļļu zemi – Norvēģiju. Oslo – zaļa un skaista
Ieva stāsta, ka uz Norvēģiju devusies ciemos pie draugiem, bet ar ciemošanos viņu mājvietā nav aizrāvusies. Norvēģijā pavadītās četras dienas veltītas brīnumjaukās zemes iepazīšanai. Turklāt, kas var būt labāks, kā svešo zemi apskatīt tuvu cilvēku pavadībā, interesantus stāstus uzklausot.
„Uz Norvēģiju devos ar lidmašīnu. Lidojums ilgst nepilnu stundu. Draugi mani sagaidīja Oslo, un pirmo dienu veltīju Norvēģijas galvaspilsētas apskatei. Oslo ir ļoti zaļa pilsēta, ar vairākiem parkiem un jaukiem apstādījumiem. Turklāt Oslo ir daudz skulptūru, tās var manīt ik uz stūra.
Noteikti jāapskata Vīgelanda skulptūru parks, dāņu karaļa Kārļa Johana karaļpils un Akershūsas cietoksnis,” domās dalās Ieva un atzīst, ka uz Norvēģiju dodoties, uzsvars jāliek tieši uz brīnumainās dabas baudīšanu. Elpu aizraujošie fjordi
Cēsniece saka, lai arī ne reizi vien bijusi Tatros un kāpusi arī Austrijas Alpos, tomēr Norvēģijas fjordus nevar salīdzināt ne ar ko iepriekš redzēto.
„Fjordi ir kaut kas fantastisks. Trīs dienas nevarēju vien noskatīties uz skaistajiem kalniem, brīnišķīgajiem ūdenskritumiem un zilajām debesīm,” atmiņās dalās Ieva un saka, ka visspilgtāk prātā palikusi braukšana Dalsnibas virsotnē, kas paceļas 1500 metru virs jūras līmeņa.
„Sajūtas un emocijas nav aprakstāmas. Šķiet, ka stāvi kaut kur starp debesīm un zemi. Jūties tik labi, bet reizē uz dabas varenības fona it kā kļūsti pavisam maza un nemanāma,” saka Norvēģijas apceļotāja un, stāstot par atpūtu kalnos, atceras aitiņas, kuras jau pie tūristiem pieradušas un labprāt no ceļinieku klātā pusdienu galda notiesā kādu maizes šķēlīti vai augli.
„Kalnos ik pa laikam var manīt mazas koka mājiņas. Vietumis dzīvo cilvēki. Apbrīnoju tādu dzīves veidu. Iedomājoties mūsu skriešanu, tā vien liekas, ka gribētos ieslēgties tādā mazā mājiņā kalnu ielokā un aizbēgt no visām nebūšanām un raizēm. Fascinējoši ir arī šie aitu ganāmpulki, kuri it kā vientuļi klīst pa kalniem un mielojas ne tikai ar tur augošo zaļo zālīti, bet arī tūristu cienastiem,” ar smaidu sejā atminas Ieva un atklāj, ka aitiņas ļāvušas sevi apmīļot. Nakts zem zvaigznēm
Ieva neņemas spriest, cik noslogoti diendienā ir nelielie kempingi fjordos, taču atminas, ka, pēdējā mirklī meklējot naktsmājas, labi nav gājis.
„Jau ceļa galā, neiebraucot kempinga teritorijā, ir izliktas nelielas zīmes, kuras vēsta, vai vēl ir brīvas vietas. Kalnos jau krēsloja, izbraukājot vairākus kempingus konstatējām, ka viss ir aizņemts. Jau zaudējuši cerības, kādā pasakaini skaistā vietā, fjordu ielenkumā, sameklējām nelielu apmešanās vietu. Tur nebija lielu ekstru un karalisku gultu. Apmetāmies teju vai nelielā vagoniņā, bet bijām apmierināti. Un atkal jāsaka, ka atmiņā palikušas vien jaukas emocijas- kad visi tumsiņā sēžam pie neliela ugunskura, skatāmies debesīs apaļajā mēnesī un baudām fjordu valdzinājumu,” piedzīvotajā dalās Ilze un turpina: „Nākamajā dienā ar prāmi devāmies nelielā izbraukumā pa fjordiem. Un atkal varēju priecāties par visgleznainākajām Norvēģijas peizāžām un pašiem šaurākajiem fjordiem. Jāpiebilst, ka starp mazajiem ciemiem itin bieži kursē nelieli prāmji, kurus izmanto arī tūristi. Jaukās pilsētiņas un troļļi
Ieva no Norvēģijas mājup pārveda lielākus un mazākus trollīšus, kurus ikviens tūrists var iegādāties gan mazajos veikaliņos kalnos, gan lielākos Norvēģijas pilsētās.
„Lai arī saku, ka uz Norvēģiju jābrauc skatīties dabu, tomēr nevar nepajūsmot par Lilehammeru, Bergenu vai jebkuru citu pilsētu Norvēģijā. Jā, Norvēģija ir troļļu zeme, un tie manāmi ik uz soļa,” saka Ilze un atminas braucienu cauri Gudbrandāles un Romsdāles ielejai, apskatot Eiropā augstāko vertikālo klinšu sienu, tā saukto Troļļu sienu.
„Prātā palicis arī brauciens pa slaveno Troļļu ceļu, paceļoties aizvien augstāk kalnos, kur no skatu laukuma teju tūkstoš metru augstumā paveras fantastiska panorāma uz Troļļu ceļa daudzajiem serpentīnveidīgajiem līkumiem, Īsterdāles ieleju un Romsdāles fjordu,” rādot neskaitāmās fotogrāfijas ar skaistajiem Norvēģijas dabas skatiem, stāsta Ieva. Zeme, kur atgriezties
Stāstot par redzēto Ziemeļzemē, no Ieva sejas neizzūd smaids. Viņa atzīst, ka Norvēģija ir viena no valstīm, kurās var atgriezties neskaitāmas reizes.
„Laikam katram ir valstis un zemes, kuras uzrunā visvairāk. Citi ik gadu dodas uz Turciju vai Ēģipti baudīt sauli, bet es priekšroku noteikti dodu Skandināvijas valstīm, visvairāk jau tieši Norvēģijai. Nezinu, kas var būt relaksējošāks un uzmundrinošāks nekā gleznainās Norvēģijas dabas ainavas! Vai var būt nervus kutinošākas un adrenalīnu veicinošākas izjūtas, kā braukšana pa serpentīniem! Kas var vairāk žilbināt acis, kā pasakainie kalnu ūdenskritumi, kuri teju vai no debesīm gāžas no milzīgajām kalnu grēdām! Norvēģija ir jāredz. Tas ir kaut kas īpašs,” saka Ieva.
Komentāri