Latvijas hokeja izlasei pasaules čempionāts beidzies. Var uzelpot līdzjutēji un hokejistu vecāki. Mierīgākas dienas sāksies arī Mārtiņa Cipuļa vecākiem – Dzintrai un Andrim.
Jau šodien hokejisti atgriežas Latvijā un, visticamāk, rīt – Mātes dienā – Mārtiņš atbrauks uz Cēsīm, lai pateiktos mammai par līdzi jušanu viņa sportiskajām gaitām.
Dzintra Cipule gan norāda, ka ģimenē nekādu īpašo Mātes dienas tradīciju neesot, jo: “Esam taču padomju laika produkti. Mārtiņš gan cenšas mani pārsteigt šajā dienā, atceros, reiz tik fantastisku puķu pušķi uzdāvināja!”
Mārtiņš Cipulis ir īsts Cēsu puika, te sācis savas sportiskās gaitas, joprojām ar prieku atbrauc pie vecākiem.
“Te ir tā vieta, kurp viņam atbraukt un relaksēties pēc smagām spēlēm. Cēsis ir viņa pilsēta, te audzis, pusaudža gados nedarbus darījis. Braucot uz Cēsīm, viņš piezvana, lai izkurinām pirti, tad ir tāda mierīga kopīga pasēdēšana. Vai nu ģimenes lokā, vai kopā ar viņa komandas biedriem,” saka hokejista mamma.
Kad Mārtiņš atbrauc, mamma ar viņu par hokeju nerunājot, bet tēvam gan tas ļoti interesējot, viņš gribot zināt, kas un kā. Viss esot atkarīgs no tā, kāda bijusi spēle. Ja piedzīvots sāpīgs zaudējums, Mārtiņš piesakot: “Par hokeju nerunāsim”. Pēc labas spēles tiekot runāts arī par hokeju.
Sezona no mammas prasa daudz nervu, viņa atzīst, ka nevarot pat aprakstīt izjūtas, kuras pārņem, skatoties spēles ar dēla piedalīšanos: “Šķiet, ka visas asinis sakāpj galvā, man ir tāds stress. Kad Mārtiņa nav laukumā, vēl ir samērā mierīgi, tiklīdz viņš uznāk, man uzreiz tikai viena doma – kaut nu viņš nesataisītu kādas ziepes, kaut izdotos iemest, kaut viss būtu labi. Savu spriedzi rada arī tas, ka hokejs tomēr ir traumatisks sports. Kad kādu piespiež pie borta, skatos, vai tik nav manējais. Katra spēle man prasa daudz spēku.”
Pirmās trīs spēles pasaules čempionātā vecāki vērojuši tribīnēs, kā atzīst Dz. Cipule, tas vienmēr ir īpašs pārdzīvojums. Atkal un atkal nācies pārliecināties, ka Latvijas līdzjutēji ir labākie pasaulē, no kuriem var mācīties ikviens. Līdzjutēji pazinuši hokejista vecākus, apsveikuši, kopā fotografējušies. Mārtiņa mammu vislabāk var sazīmēt pēc Latvijas izlases formas tērpa ar 47. numuru un uzvārdu Cipulis uz muguras. Formas tērps viņai mugurā arī “Druvas” viesošanās laikā. Jautāju, vai ir gandarījums par dēlu, kurš kļuvis par vienu no mūsu labākajiem hokejistiem. Mamma ir pieticīga: “Tāds viņš mums ir, nav jau nekāda zvaigzne. Sportistiem Latvijā nav viegli, kad iet labi – visi slavē, bet tiklīdz ir sliktāks periods – tiek pelti un lamāti. Patiesībā tas ir nežēlīgi.”
Mamma nekrāj rakstus par dēlu, tas esot tēva darbs, jo tieši viņš darījis visu, lai dēls būtu tieši tāds Mārtiņš Cipulis. Kad tēvs nolēmis dēlu pievērst hokejam, māte teikusi: “Tēti, tu man esi noņēmis dēlu.” Viņa atzīst, ka neko iebilst nav varējusi, jo viens gribējis spēlēt hokeju, otrs šo izvēli atbalstījis, tā viss noticis. Tēvs vai ik dienu vedis Mārtiņu uz Rīgu uz treniņiem, tagad vecāki ar prieku var skatīties sava lolojuma sniegumā uz ledus.
Rīt, visticamāk, ģimene būs kopā, lai pārrunātu arī notikumus Šveicē, jo čempionāts aizritēja uz pozitīvu emociju viļņa.
Komentāri