2001.gadā Linda kopā ar draugiem, izmantojot tūrisma aģentūru, brauca uz Pasaules čempionātu hokejā Ķelnē.
“Bija ļoti forši. Fana sajūtas vēl tagad atmiņā,” atceras Linda. Bet atmiņā paliks vēl kāds piedzīvojums, tiesa, toreiz – pārdzīvojums. Viņa ar draudzeni gāja Ķelnē pa ielu. Klāt pienāca policisti un palūdza dokumentus identitātes pārbaudei. Toreiz pasēs bija līmētas fotogrāfijas, Linda fotoattēlā bija blondīne, bet tobrīd jau viņai bija cita matu krāsu. Policisti izpētīja dokumentu un palūdza iet līdzi uz policijas iecirkni.
“Stundas divas bija jāgaida, līdz viņi kaut ko pārbaudīja. Tad atzina, ka viss kārtībā, varēju doties prom,” stāsta Linda un ar smaidu piebilst: “Bet tās stundas bija liktenīgas, jo kompānija jau bija devusies ceļā.” Labi, ka draudzene bija klāt, kad Lindu aizturēja, vismaz pārējie zināja, ka viņa nav pazudusi.
“Naudas, protams, nebija tik daudz, lai varētu nopirkt biļeti. Tolaik jau vēl bankas kartes nebija katram. Zvanīju uz mājām, mamma nopirka Rīgā biļeti. Pati, kamēr to gaidīju, dzīvoju viesnīcā,” stāsta Linda un smejot saka, ka vairāk uz hokeja čempionātiem citās valstīs nav bijusi. Ne jau tāpēc, ka bail, vienkārši negadījusies laba kompānija.
Komentāri