Ceturtdiena, 2. oktobris
Vārda dienas: Ilma, Skaidris

Emocionālā Polija tuvplānā (7)

Druva
200810242037192754

Ērika un Jānis Siliņi ar meitām Veltu un Agnesi izlēma tuvāk iepazīt Poliju, kuru parasti redz caurbraucot. Šīs vasaras galvenais ceļojums tika plānots laikus, izlemjot, kāds būs maršruts un apskates objekti. Polija ir tuvu, ceļojums sanāca patīkami ekonomisks. Kopā ar draugiem un paziņām nedēļas ekskursija izvērsās emocionāla un iespaidiem piepildīta.

Kopīgā sarunā visa ģimene dalījās iespaidos.

– Polija bija vēl kolosālāka nekā to iepazinām, gatavojoties ceļojumam. Tas izvērtās negaidīti interesants, ar kolorītām pilsētām, kas izgaismotas naktīs, vērojot greznās mājas. Sakopta valsts ar apstrādātiem laukiem, lai arī bieži par Poliju tiek teikts pavisam kas cits. Iepazinām arī poļu virtuvi, uzzinājām, kā garšo banānu nektārs, ābolu alus, kā arī ārkārtīgi stiprie salātiņi, kuriem bija pusgada garantija. Bija nopērkamas arī Rīgas šprotes.

Mūsu iespaids par šo valsti krasi mainījās. Pagājušajā gadā braucām uz Slovākiju, braucienu cauri Polijai piecietām. Bet šajā ceļojumā katrs līkums nesa jaunu pārsteigumu. Tomēr svarīgi, iepazīstot valsti tuvāk, lai apskates objektos būtu arī gids, kas izstāsta to, ko citādi nevarētu uzzināt. Tomēr visspilgtāko iespaidu atstāja brauciens ar laivu – kuģīti, kas ilga septiņas stundas un ar kuru pārvietošanās notika ne tikai pa ūdeni, bet arī sauszemi!

Savukārt paši pirmie iespaidi radās Kauņā, kur ieradāmies tieši tad, kad centrālajā laukumā notika goda sardzes maiņa, un vīri ar sirmām galvām soļoja tik stalti, lai arī kādam bija kliba kāja vai vecuma saliekta mugura. Stāvējām un skatījāmies kā iemieti. Bet pēc tam klausījāmies brīnumainas zvanu skaņas, kas bija kaut kas fantastisks.

Drūmais Vilka midzenis

Drūmākās un nomācošākās emocijas raisījās, apmeklējot Hitlera bunkuru – Vilka midzeni – vienu no noslēpumainākajiem Otrā pasaules kara objektiem, kas atrodas kādreizējā Vācijas teritorijā un kur Hitlers pieņēma daudzus no saviem nežēlīgajiem lēmumiem.

Tā ir lielākā no Hitlera slēptajām mītnēm un arī viņam vismīļākā, kurā kopumā uzturējās vairāk nekā 850 dienas. Kādreiz Hitlera iesauka bijusi Vilks, vairākos viņa bunkuru nosaukumos izmantots šis vārds – Vilka aiza, Vilkatis, Vilka tornis. Jau ceļš uz šo objektu ir atbilstošs, mežains, purvains, tumšs, ar sajūtu, ka daba slēpj kaut ko. Gids – vēsturnieks, kurš dzimis Daugavpilī – sajuta mūsos patīkamus klausītājus, jo uzdevām daudz jautājumu, tāpēc stāstīja gari un plaši. Teritorija bija labi nomaskēta, pārlidojot tai ar lidmašīnu, izskatījās, ka lejā vienkārši ir mežs. Pat vietējiem iedzīvotājiem bijis pārsteigums, ka šeit ir tāda mītne, jo viņiem savulaik tika teikts, ka tiek celta ķīmiskā rūpnīca un tuvoties tai nedrīkst. Aizsardzība bija pamatīga, vairākus metrus biezās betona sienas bija ar starpsienām, lai aviobumbas sprādzienā tās izturētu triecienu. Kad vācieši devušies prom, viņi paši saspridzinājuši bunkuru, tādēļ šobrīd skats ir vēl baisāks. Esam bijuši arī Līgatnes bunkuros, bet tā ir gaišāka vieta, arī mazāka teritorija.

Par laimi, mūsu emocijas līdzsvaroja jezuītu klostera komplekss, kurā ir brīnišķīga Lipkas jeb Liepas baznīca. Mums atkal paveicās, jo nezinot notrāpījām brīdi, pirms sāka skanēt ērģeles. Tās ir Polijā vecākās koka ērģeles ar kustīgām figūriņām. Sākumā melodijas bija liriskas, bet pēc tam jau skanēja arī Operas spoks.

Par Liepas baznīcu tā nosaukta, jo kādreiz šai vietā augusi liepa, pie tās parādījusies Dievmāte ar bērniņu uz rokām. Mēs baznīcā sajutām īpašas izjūtas un vieglu tirpulīti pār kauliem. Pēc tam laimīgi un apmierināti ar dzīvi meklējām naktsmājas.

Kuģis pārvietojās pa sauszemi!

Mazā pilsētiņā Olecko mūs pārsteidza ar baznīcas zvaniem sešos no rīta. Nospriedām, ka, iespējams, šādi tāpat kā senos laikos tiek modināta pilsēta.

Mums ļoti patika Gdaņskas vecpilsēta – kā odziņa. Cauri tai stiepjas tā saucamais Karaļu ceļš ar zelta vārtiem. Pilsēta ir fascinējoša, naktī skaisti izgaismota, vienots arhitektūras ansamblis, visas mājas ar neskaitāmiem dekoratīviem jumtiņiem.

Izbaudījām arī pirātu kuģīti. Apkalpe bija saģērbta kā pirāti, pirātmeitenes runājās ar vīriešiem. Muzikanti spēlēja, un īpašu noskaņu radīja ģitārists. Baudījām garām slīdošās krastmalas ainavas. Atmiņā spilgti palicis skats, kur krastā tikko izkrautas daudzas, daudzas FIAT markas mašīnas, vēl pat sēdekļi iepakojumā. Jā, poļiem nav ārišķīgās izpausmes – braukt ar džipiem. Solīds vīrietis uzvalkā var izkāpt no mazas mašīnītes un paņemt koferi gandrīz vai no krēslapakšas, jo auto ir mazs.

Ar interesei apmeklējām Sopotu. – vienu no prestižākajām Baltijas kūrortpilsētām, kurā atrodas Opera Lesna jeb Meža opera, kurā reiz uzstājās Nora Bumbiere ar Viktoru Lapčenoku. Sopotas festivāla koncerti kādreiz bija vienīgie, ko Latvijā rādīja televīzijā. Pilsētā ir strūklaka, no kuras tek ļoti sāļš minerālūdens. Vēl Sopota ir interesanta gan ar kafejnīcu – Trako namiņu -, kas uzcelta ar šķībām sienām un logiem, gan cirka māksliniekiem, kuri rāda akrobātiskus trikus tieši uz ielas. Virves dejotāji staigāja pa trosi, kas nostiepta no viena laternas staba uz otru. Ejot garām, bail, vai neuzkritīs virsū.

Malborka pārsteidza ar pili, kas ir lielākā no sarkanajiem ķieģeļiem celtā pils Eiropā un 1997. gadā tika iekļauta arī UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Mūsu Cēsu pils savulaik bijusi tai pakļauta. 1309. gadā ordeņa mestrs nolēma pārcelt valsts galvaspilsētu uz Malborku. Šajā pilī ir atjaunota mestra pieņemšanas zāle, bet tā arī bijusi maz postīta.

Tomēr lielāko iespaidu uz mums atstāja kuģis, kas pārvietojās ne tikai pa ūdeni, bet arī pa sauszemi, pa sliedēm. Daudzi, kuriem to stāstām, netic. Bet no Ostrodas uz Elblagu cauri šauriem kanāliņiem kursē kuģītis. Kad tas nonāk līdz sauszemei, to ar ūdens spēku (līdzīgi, kā darbojas dzirnavas) ievelk metāla grozā, kas pārvietojas pa sliedēm, kuras ved kalnā. Augstākajā punktā Elblagas baznīcas tornis bija mūsu acu augstumā. Šāds mehānisms ir Eiropā vienīgais. To izgudroja poļu zinātnieks 19. gadsimtā, bet viņu izsmēja, jo neticēja, ka tādu mehānismu var izgatavot. Ar lielu neatlaidību viņš panāca savu, tā kuģis vasarā brauc vēl līdz aizvien.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ieriķu kopienai "kājas aug" bibliotēkā

03:00, 12. Sep, 2025

Ieriķu bibliotēka ir uzskatāma par vietu, kur sāka izveidoties kopienas aktīvo iedzīvotāju grupas iedīglis. Par […]

Tēva dienas ieskaņā dodas pārgājienā

03:00, 11. Sep, 2025
2

Tēva dienu atzīmēsim šo svētdien, 14. septembrī, bet jau aizvadītajā svētdienā ģimenes bija aicinātas uz […]

Iepazīst sociālajā jomā paveikto un nepieciešamo

03:00, 10. Sep, 2025
1

Tiekoties ar labklājības ministru Reini Uzulnieku, Cēsu novada sociālajā jomā iesaistītie apliecināja, ka iedzīvotājiem ir […]

Renovētajā ēkā top mūsdienīgs bērnudārzs

03:00, 9. Sep, 2025

Skaistu atdzimšanu piedzīvo 1882. gadā celtā ēka Cēsīs, Dārtas ielā 1. Tajā pēc rudens brīvlaika […]

Katru vasaru kāds stūrītis krāšņāks

03:00, 8. Sep, 2025
1

Turpinot tradīciju, arī šovasar augustā notika Vecpiebalgas apvienības pārvaldes konkurss “Sakoptākā sēta”. Vērtēšanas komisija – […]

Stāsts nav par skolas solu, bet vērtībām

03:00, 7. Sep, 2025
6

Šovasar par Ungurmuižu rakstīts vairākkārt. Ne kā arhitektūras pērli, kuru skatīt brauc Latvijas iedzīvotāji un […]

Tautas balss

Sludinājumi