
Vairāki lauksaimniecības nozares eksperti apgalvo, ka Latvijā dārzeņu noieta tirgus ir nestabils. Polijas imports joprojām izkonkurē vietējos ražojumus, zemnieki nespēj pārliecināt pircējus par labu savai produkcijai. Priekuļu novada mājražotāja Ilga Cābule neapgalvo pretējo, bet saka, ka tieši tālab audzē ne vien bioloģiski tīrus, bet arī ekskluzīvus dārzeņus, ko piedāvā Rīgas restorāniem un publikai, kas prot baudīt neparasto.
I.Cābules dārzeņi sastādīti skaistā kompozīcijā, kas ar krāsām rada rudenīgi košu gobelēnu. Te var atrast vairākas kāpostu šķirnes, kas izskatās kā aizjūru ziedi, ķirbjus – lielus, mazus, spilgtus un kraupjainus -, pašlaik ražu ienes mēneszemenes, taču visvairāk viņas dārzā goda vietā celti fizāļi.
Padomju laikā oranžais fizālis bija neiztrūkstošs logu rotājums, bet tagad tas kļuvis populārs ēdienu dekorējumos.
Fizāli Latvijas teritorijā labi pazina pagājušā gadsimta 20.-30. gados, vēlāk fizāļa popularitāte nez kāpēc noplaka. “Plašāk pazina dekoratīvo un tā saukto dārzeņu fizāli,” saka I. Cābule, paskaidrojot, ka viņa audzē ogu fizāli, tā sēklas viņa iegūst pati, jo tās veikalā nevar nopirkt. Saimnieces aizraušanās ar fizāļiem aizsākusies padomju laikos. Eksperimentālā kārtā priekuliete izmēģinājusi arvien jaunas šķirnes: “Tādā veidā izkristalizējās, kurām fizāļu šķirnēm mūsu apstākļos patīk, bet kurām mūsu vasara par īsu, lai ražotu. Fizāļi mums galdā bijuši katru gadu, taču pagājušajā gadā iestādījām nedaudz vairāk un aizvedām patirgot uz Straupes tirdziņu. Izdevās visu realizēt, neskatoties uz to, ka latvieši ir ļoti konservatīvi un neēd to, ko nepazīst, taču Straupes tirdziņā ir pilnīgi cita publika. Arī ārzemnieki labprāt nogaršo, iztaujā un fotografē. Ar savu produkciju bijām Igaunijā, bet tur pat ceļa naudu nenopelnījām. Igaunijā bija valodas barjera, viņi negrib runāt krieviski, bet angliski nemaz neprot, līdz ar to komunikācija līdzinājās nullei. Tad nu nolēmām, ka vispirms jāapkalpo tuvējie klienti Cēsu un Valmieras pusē,” situāciju vērtē saimniece.
Eksotiskās ogas I. Cābule realizē galvenokārt pārstrādātā veidā, proti, ievārījumos, kompotos un džemos, taču nelielos vairumos piedāvā arī svaigus. Ja fizāļus pareizi novāc, tie glabājas līdz Ziemassvētkiem. Saimnieces dārzā viena vaga stiepjas 45 metru garumā, ražošanas periodā no vienas vagas iegūst aptuveni 40 litrus ogu.
Priekuliete stāsta, ka fizāļi nav cimperlīgi. Tos iesēj martā, aprīlī, un pēc salnām stādus izstāda uz lauka. Fizāļu pluss ir laba ražība, tiem nav augstas prasības pret augsni un ir izturība pret kaitēkļiem, tā kā saimnieces dārzā fizāļu vagas sedz plēve, arī ravēšana atkrīt. Savukārt pie fizāļa vājībām jāmin neizturība pret aukstumu: “Tāpēc esmu atlasījusi divas fizāļu šķirnes, kas ražu pagūst ienest pirms salnām. Augi, kuru sēklas piedāvā veikalā, nepagūst nogatavoties, tāpēc Latvijas klimatam neder.”
Fizāļi ir tikai viena no viņas dārza ekskluzivitātēm. Netālu dobes rotā krāsainas kāpostgalviņas. “Šie kāposti ir restorāniem, tos izmanto ēdienu noformējumam,” saka priekuliete un turpina: “Tos pieprasa galvaspilsētā. Mēs esam pazīstami ar nišas produktiem, ar kaut ko īpašu, tāpēc arī par noietu neuztraucamies. Visos laikos bijis tā, ka vienam vajag to lēto produkciju, otrs gatavs maksāt vairāk, bet lai būtu kvalitatīvs vietējais ražojums. Mēs visu audzējam pēc bioloģiskiem principiem, tāpēc nekādas ķīmikālijas nelietojam, augu aizsardzībai lietojam sāli, ķiploku maisījumu, bet kaitēkļus nolasām ar rokām.”
I.Cābule atklāj, lai iegūtu kvalitatīvu ražu, tiek iegādātas profesionālas sēklas, priekšnosacījums esot cena, taču nevis zemākā, bet tieši pretēji. Viņa gatava samaksāt dārgāk, jo tad jūtas droša, ka izaugs tieši tas, kas uz paciņas attēlots: “Ir sēkliņas, kas izsaiņotas no lielā fasējuma, un par dažu sēkliņu jāmaksā pat 50 centi, bet es zinu, ka sēkliņa uzdīgs un rezultāts būs. Tā nauda jau atnāk atpakaļ. Šogad nopirkām 20 kabacīšu sēkliņas, raža bija tik bagātīga, ka nezinājām, kur likt!”
Rīgas restorānu pārstāvji, kas paši ierodas pēc produkcijas un neskopojas ar samaksu, turklāt gatavi noslēgt sadarbību uz nākamajiem trīs gadiem, ir daudzu zemnieku sapnis, taču šo restorānu tīklos iespraukties ļoti grūti. I. Cābule pilnībā piekrīt: “Mums paveicies. Laikam zvaigznes pareizi sastājās, īstajā vietā ceļi krustojušies ar pareizajiem cilvēkiem. Citkārt esmu mērķtiecīgi uzbāzusies ar saviem dārzeņiem, ignorējusi pirmos noraidījumus, un mana uzstājība vainagojusies panākumiem, tomēr viegli nekas nenāk. Mūsu gadījumā veiksmes faktors ir tajā, ka mēs piedāvājam to, kas nav plaši pieejams. Nav dzirdēts, ka Latvijā hektāriem audzētu kalē kāpostus, tāpēc jau mums sekmējas. Turklāt rīdzinieki grib ar savām acīm pārliecināties par apstākļiem, kādos tas kāposts, fizālis, burkāns vai jebkas cits aug. “Ražots Latvijā” restorānu tīkliem nozīmē ļoti daudz.”
Komentāri