Ja tev sanācis paskatīties debesīs un pasmaidīt, pasmaidīt nepiedomājot, kāpēc, tad tu esi laimīgs cilvēks. Tas nozīmē, ka piemirsās, cik daudz darba, kāda steiga, kāds nogurums. Tu uzsmaidīji pasaulei. Un tas nekas, ka pašam jau šķita, ka vienbrīd biji sadalījies reizinātājos, lai tevis pietiktu visiem, kas lūdz, prasa un pieprasa. Vai tu atceries, kad šogad smaidīji? Ne tad, kad vajag, bet nepiedomājot?
Es atceros ābeļu ziedēšanu. Vakars, krēsla un pār veco grāvenšteina ābelīti ziedu migla. Sākumā tumšāk sārta, tad maigi rozā. Bišu laiks ziedos ir dienā. Tas jau bija nokavēts, bet smarža, kad tā sajaucās ar rasu… Bija labi. Un pēc dažām dienām rīta vējš pa logu nesa ziedlapiņas istabā. Tajā brīdī atkal nav ne pārslodzes, ne steigas. Tu pasmaidi par ābeļu sveicienu un padomā, cik jaukas dāvanas sniedz pasaule. Tas ir mirklis, kas izrauj no ikdienības. Tobrīd top skaidrs, ka ābeles ziedētu bez manis, bez tevis. Tāpat vien. Ko es un tu darām tāpat vien? Darītu, bet nav laika.
Kā protam iestāstīt. Gandrīz jau arī paši sev būsim iestāstījuši, ka tā ir patiesība. Un ābeles tajā brīdī paskatās uz mums un pasmaida. Ābeles taču zied sevis dēļ. Tās prot būt skaistas sevis dēļ un, tādas būdamas, dāvāt prieku. Tās zina, ka bez ziedēšanas nenesīs svītrotos, sulīgos augļus. Tās zied, lai mēs neaizmirstu par ābelēm priecāties rudenī. Rudens pienāca. Pār dārzu pārslīga dubultā varavīksne. Tāpat vien. Goda vārds, es pirmoreiz dzīvē redzēju divus krāsu tiltus debesīs. Pieglaudos svītraino ābolu ķekaram, skatījos debesu gleznā un pasmaidīju. Atkal piemirstas nepadarītais, jo saproti, ka pat saule debesu jumā rotaļājas. Tāpat vien. Ko tu, ko es daru tāpat vien? Ko darām sev par prieku? Mēs runājam par laiku, kurš nepielūdzami steidzas. Mēs runājam par to,kā pietrūkst, kā nepietiek. Bet ābeļu ziedēšanas pietika visiem. Mirkļu, kad nepiedomājot paskatīties debesīs, arī pietiek visiem.
Komentāri