Cēsnieku Arvīdu Rušu dzīve pēdējā gada laikā mētājusi kā nekad. Par parādu izlikts no dzīvokļa, nokļuvis patversmē Gaujaskalnā. Tā likvidēta, nokļuvis Vecpiebalgas sociālās aprūpes centrā.
“Tas, ka nokļuvu te, ir mans laimīgais brīdis šogad. Jūtos kā cilvēks, esmu aprūpēts, paēdis. Dzīvoju kā sanatorijā, ” atzīst Arvīds Ruša. Cēsīs nodzīvojis 25 gadus, te Vecpiebalgā nebūt nejūtas kā svešinieks. Jaunībā 19 gadus nodzīvojis Inešos, bijis sabiedriski aktīvs, spēlējis orķestrī. “Jūtos kā atgriezies mājās. Arī pazīstami cilvēki te ir,” stāsta aprūpes centra iemītnieks un slavē tā darbiniekus, kuri par viņu rūpējas, kā arī gaisotni, kādā dzīvo. “Nebija jau slikti arī Gaujaskalnā. Bet tur visādi cilvēki dzīvoja. Daži skandalēja, nebija patīkami. Visu paši darījām, arī ēst gatavojām. Es biju lielākais pavārs. Toties te var dzīvot bez rūpēm, esmu aprūpēts, atliek ārstēt vainas un dzīvot. Veselība uzlabojusies.
Cik ilgi te dzīvošu, nezinu. Tas atkarīgs no Cēsu domes lēmuma. Tās rokās mana nākotne. Varbūt līdz mūža galam. Viens dzīvot nespēju. Pēdējā laikā sirdī dur. Bērniem sava dzīve, brauc ciemos. Ņemtu pie sevis, bet nav tādas platības,” domās dalās A.Ruša un piebilst, ka vēl jau nemaz vecs nav, līdz septiņdesmit vesels gads jādzīvo.
“Kaut nu mans šīgada laimīgais notikums nebeigtos,” saka Arvīds Ruša.
Komentāri