Raiskumietis Gundars Seisums šķirsta lapiņas ar notīm. Tajās zināmas tautasdziesmas, arī svešākas dziesmas, kuras dziedājuši koristi pagājušā gadsimta 20.gadu vidū. “Tēvs dziedāja korī, tās dziesmas saglabājušās. Tagad interesanti pašķirstīt, daudzas tautasdziesmas tās pašas, tikai apdares citas,” saka Gundars, kuram dziedāšana ir sirdslieta visu mūžu. “Skolā korī dziedāju. 1950.gadā ar vilcienu braucām uz svētkiem Rīgā. Maizītes un gulēšanai nepieciešamais līdzi. Klasē bija izklāti salmi, tur tās dažas naktis pārgulējām,” atceras korists. Kad 1959.gadā viņš atgriezās no armijas, sāka dziedāt korī, dejoja deju kolektīvā. “Visam bija laiks. Tos četrus kilometrus līdz centram aiziet bija nieks,” saka Gundars un piebilst, ka Raiskuma korim bijis uzticīgs visu laiku. Dažreiz koris uz Dziesmu svētkiem nav ticis, bet lielākā vai mazākā sastāvā bijis vienmēr. Kādu laiku bijis arī Pārgaujas koris, kurā dziedājuši raiskumieši, straupieši un stalbēnieši, mēģinājumi notikuši Stalbē. Gundars spriež, ka varbūt arī nākotnē, kad izveidosies novads, būs viens liels, skanīgs koris.
Par Dziesmu svētkiem raiskumietim atgādina dziesmu grāmatas. No katriem tās saglabātas, pašķirstot var atcerēties, kas dziedāts. “Man patīk “Manai dzimtenei”, protams, “Gaismas pils”, “Mazs bij` tēva novadiņis”, no šo svētku repertuāra – “Sasala jūrīna”. Skaistas dziesmas. Kā skan, tas lielā mērā diriģenta varā. Viņiem katram sava rikte, to jau jūtam. Ir tādi, kam koristi seko ar lielu uzmanību, cenšas, cita rokām tā neklausa,” domās dalās korists un piebilst, ka viņam patīk, kā diriģē Eduards Grāvītis, Jānis Zirnis, Sigvards Kļava, Mārtiņš Klišāns. Arī Raiskuma kora diriģents Ēriks Derums esot stingrs, prasīgs un prot dziesmas no dziedātājiem izvilināt.
Fotogrāfiju par Dziesmu svētkiem, kurās pats būtu redzams, Gundaram ir maz. Pats fotografējis, un bildēs citi dziedātāji.
“Dziesmu svētkos jau jautru trādirīdi netrūkst. Parasti jau pirmais vakars tas lustīgākais, tad vēl neviens nav noguris,” smejot saka pieredzējušais dziedātājs, un atceras, kā uz Rīgu kori pavadījusi pagasta padomes priekšsēdētāja Vēsma Ķesa, līdzi devusi lielu torti, pīrāgus un arī kādu dzērienu, lai balsis skan.
“Dziesmu svētki vienmēr ir siena laikā. Mājās lopi, siens jāgādā, mierīgi dzīvot pa Rīgu nevarēju. Kas to zina, ja pilsētā saulīte spīd, varbūt Raiskumā līst. Braucu mājās sienu likt. Vienā vakarā līdz tumsai sakrāmēju sešus zārdus, no rīta atkal braucu uz Rīgu,” stāsta Gundars un piebilst, ka tagad vairs par sienu nav jāuztraucas, cik vajag saimniecībā, sagatavo skābsiena rituļus.
“Dziesmu svētku gājiens – tas ir skaists brīdis. Visa Latvija kopā. Parasti mēģinu iziet no rindas, pastāvēt malā un paskatīties,” ar gandarījumu atzīst korists un piebilst, ka tikai Dziesmu svētkos var satikt tādus cilvēkus, kuri gadiem nav redzēti. Gan jau tāpat būs arī šajos svētkos. “Būt Mežaparka estrādē, dziedāt, izjust, kā skan, būt kopkorī ar savu balsi – kā tas ir, to zina katrs korists,” saka Gundars un turpina: “Žēl, ka Raiskuma korī jaunieši neiesaistās. Nav intereses. Arī Jāņos līgo dziesmas skanēja retā sētā. Kādreiz dziedāja vairāk, Jāņu naktī kaimiņš gāja pie kaimiņa, kopā uzdziedāja. Jārada interese par dziedāšanu, vajadzīgs arī kāds stimuls. Kādreiz tiem, kuri dziedāja vai dejoja, atvaļinājumam klāt deva trīs dienas, protams, arī nedēļa Rīgā bija brīva. Kad kolhozā vērtēja, kam dot ceļazīmi kādam braucienam, pašdarbniekiem bija savi plusi. Ne jau tāpēc dziedāja un dejoja, bet tas arī bija stimuls, atzinība, ka to dari,” domās dalās Gundars Seisums un pauž pārliecību – kamēr vien varēs, dziedās korī.
Kad Gundars mazdēlam Mārtiņam teicis, ka ar “Druvu” runās par Dziesmu svētkiem, puika ar lepnumu līdzās vecātēva dziesmu grāmatām nolicis savu skolēnu Dziesmu svētku nozīmīti un sacījis: “Es arī dziedu korī”.
Komentāri