
Cēsu lepnums ir vecpilsēta, valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis, un tās apbūve. Diemžēl nākas secināt, ka ēku īpašnieki nesteidzas ar darbiem, lai vecpilsēta kļūtu tīkama un pievilcīga.
Pašvaldība ieguldīja naudu, lai dotu jaunu veidolu Rožu jeb Tirgus laukumam. Gribētos, lai šim piemēram seko arī namīpašnieki. Taču jāatzīst, ka vecpilsētā īpašumus pirka, jo cerēja, ka cenas pieaugs un varēs nopelnīt. Tagad skaidrs, ka cenas kritīsies, tātad bizness nenotiks. Kas notiks ar īpašumiem? Tie tā arī stāvēs tukši un pamesti. Bet tas neveicinās tūristu pieplūdumu.
Lasītāji jautā, kas notiek ar bijušo Cēsu pienotavas ēku Vaļņu ielā. Ar to savulaik esmu bijis cieši saistīts, jo pats gandrīz desmit gadus strādāju pienotavā. Redzot tukšās un, visticamāk, izdemolētās telpas, jo durvis izlauztas, logi daudzviet izsisti, pārņem skumjas. Iespējams, ka šo ēku par mājvietu izmanto arī bezpajumtnieki, jo var atgādināt, ka pērn kāds sarga būdiņā nakšņojošais alkohola reibumā aizmiga ar degošu cigareti un gāja bojā dūmos.
Taču savulaik šai ēkai bijusi pavisam cita aura, te atradās sanatorija un ūdens dziedniecības iestāde. Šādu Cēsīs vēl neredzētu uzņēmējdarbību pagājušā gadsimta sākumā veidoja Augusts Smilga, kurš Tērbatas
universitātē bija ieguvis medicīnas doktora izglītību. 1902. gada sākumā no Iekšlietu ministrijas medicīnas departamenta viņš saņēma atļauju “dibināt privātu ārstētavu priekš reimatisma un nervu slimniekiem”. A. Smilga ieguva zemes gabalu Vaļņu ielā, un gada laikā tapa sanatorijas ēka, kas, pēc tā laika preses slejās teiktā, “ierīkota pēc visiem jaunlaiku prasījumiem – centrālu apkurināšanu un elektrisku apgaismošanu.” 1912. gadā izdotajā Cēsu tūristu ceļvedī lasāms sanatorijas sniegto pakalpojumu uzskaitījums: elektriskās gaismas pelde, sausā sviedrēšanās, ogļskābās, kliju, sāls vannas, saules un gaisa peldes, peldbaseins, duša, masāža, vingrošana, kas noder dažādu slimību ārstēšanai.
Taču sanatorijas mūžs nebija ilgs, vien 12 gadu. Ārsts A. Smilga nomira 1922. gadā, un viņa atraitne Alise Smilga bijušās sanatorijas ēkā 1927. gadā atļāva darboties Cēsu piensaimnieku sabiedrības pienotavai, kas šo namu nopirka 1933. gadā. Piena pārstrāde šajā ēkā notika līdz pat 2003. gada sākumam. Tad ēka vairākkārt mainīja īpašniekus, un šobrīd tā pieder jau zināmajai Vizmai Sarnofai. Nesen rakstījām par kolīzijām ap viņai piederošo Harmonijas namu, kuru pašvaldības uzstājīgā rīcība paglāba no iespējamās sabrukšanas. Tiesa, pienotavas gadījumā pašvaldība neko daudz nevar ietekmēt. Pašvaldība var tikai prasīt novērst bīstamību, ja ēka apdraud garāmgājējus, bet nevar piespiest īpašnieku to atjaunot. Civillikuma 1086. pants vēsta: “Ja uzsāktā būve var apdraudēt sabiedrisko drošību, tad ne vien tuvākiem kaimiņiem, bet arī attālāku būvju īpašniekiem ir tiesība pret to celt ierunas.” Kas ir sabiedriskā drošība? Ja ēku izmanto nepiederošas personas, iespējams, ka tas apdraud arī sabiedrisko drošību.
Būvniecības likuma 31. panta pirmā daļa nosaka: “Ja būve ir pilnīgi vai daļēji sagruvusi vai nonākusi tādā stāvoklī, ka tās lietošana ir bīstama vai tā bojā ainavu, īpašniekam saskaņā ar attiecīgās pašvaldības lēmumu tā jāsaved kārtībā vai jānojauc atbilstoši Civillikuma 1084. panta noteikumiem.”
Varbūt te varam atsaukties uz to, ka šī būve tomēr bojā ainavu, lai kaut kā pavirzītu jautājumu.
Cik zināms, īpašniece V. Sarnofa šobrīd uzturas ASV, uz nosūtīto e-pastu ar jautājumiem, kā viņa redz šīs ēkas likteni, atbilde netika saņemta. Ir informācija, ka V. Sarnofai pieder arī “Dāmu salons” Vaļņu ielā, kas arī arvien vairāk tiek laika zoba sagrauzts.
Komentāri