Grāmatā “Dārzs ar Ugunsputnu” apkopotas 27 esejas. Nav ieteicams visas lasīt vienā laikā, bet izgaršot pa vienai. Vispirms jāuzteic autores krāšņā valoda. Gandrīz neviens jēdziens nav pasniegts ar kailu vārdu, bet arī ar kādu trāpīgu apzīmējumu vai salīdzinājumu. Mārtiņroze – rudens dārzu skumjā princese; brūkleņu cera zieds kā no porcelāna izgrieztas krellītes; novembrī smagi padebeši gaida savu balto stundu; gaileņu groziņš tik dzeltens kā ķērnes sviests; ķerstīgais vanagzirnis; krīt Jaungada sniegs tik balts kā dvēsele no mūsu tautas ziemas; tantuki sāk atdzist kā ūdeņi pēc zosu aiziešanas. Uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl. Grāmatā daudz ir arī filozofijas: jaunība kā raķete traucas bezgalībā pati ar savu gaišumu un saviem maldiem; vasaras nepietiek tāpēc ka pašiem sevis nepietiek; laiks – visaugstākā balva katra cilvēka smilšu pulkstenī.
Gandrīz katram gada mēnesim Aina Karele veltījusi eseju. Ar vērīgu skatienu autore vēro norises dabā. Augustiņ, uz tevi skrien visas nepiepildītās cerības kā jaunie vanadzēni debesīs; neviens mēnesis visā gadā tik skaisti neatvadās no saviem brāļiem un mums kā vecais sirmais puika decembris – skuju smaržā, sveču gaismā, ar šampanieša glāzi rokā.
Mēnešu ritējumā Aina Karele atceras arī vēsturiskus notikumus. Vissimpātiskākā, manuprāt, ir Litenei veltītā eseja. Tautas atmiņu autore personificējusi ar meiteni, kas katru gadu atnāk jūnija naktī – izplaukst no pienaina miglas ezera kā trausla ūdensroze vai atbrien kā balta dzērve caur mēnessgaismas sidraba meldriem. Reiz viņa atnāca Jāņu naktī pirms putnu pamošanās un rožu krūmā pakāra vainadziņu tik klusi, ka ne ziedlapa nenobira. “Dusi saldi, mans mīļotais…” Ne izraudāt, ne izbēdāt. Esejā krāšņais tēlojums organiski savīts ar dramatiskajiem notikumiem 1941. gada jūnijā. Arī novembra vēstījumā labi ievītas pārdomas par 18. novembri. Tāpat oktobrī apcerēti vēsturiskie pavērsieni, bet galā piekombinētā kāpostu skābēšana, manuprāt, ir lieka.
Tēlaina publicistika lasāma apcerē “Pļavu ziedi Miervaldim Birzem”. Pēc īsa biogrāfiska pārstāsta autore kopā ar rakstnieku brien pa zaļajām pļavām, izgaršodama lauku puķes. Prātā no esejas paliek skumjš secinājums: “Ļaužu “labākā” daļa, kas šodien trakā burzmā dzenas pēc varas un naudas, nekad neizlasīs nevienu no Birzes grāmatām, kur nu vēl pēdējo gadu publicistiku.”
Apcerē “Īsa pamācība piparkūku mīlēšanā” Aina Karele kļūst īsti sievišķīga. Vectēvam un vecaimāmuļai autore veltījusi eseju “Birze, Birzīte, Brukstaliņa”. Arī te ir daudz dzīves atziņu.
Komentāri